Dienasgrāmata

Tā. Vakar biju izbraucis no galvaspilsētas, prom no kņadas. Laiks bija patīkams. Mierīgā noskaņā pastaigājos pa mazpilsētas ielām. Man garām pagāja cilvēki, kurus nepazinu un kurus nekad arī neiepazīšu. Nebija drūzmas, nebija steigas. Bija vēla pēcpusdiena, kad tirgus kņada rimusi un ielās vērojams rāms miers. Apsēdos vasaras kafejnīcā pie galdiņa, pasūtīju melnu kafiju. Sēdēju un vēroju nedaudzos garāmgājējus. Man patika nesteidzīgā noskaņa, kura ļāva manām domām brīvi klejot fantāziju līkločos. Esmu smēkētājs,tāpēc izvilku cigarešu paciņu, vispirms, protams, pārliecinoties, vai nav kāda norāde, kura liegtu apmeklētājiem smēķēt. Nemanīju neko. Uz galdiņa bija arī pelnutrauks, tāpēc aizdedzināju cigareti. Dūmu mutuļi vijās gar manu seju. Jutos labi. Kad biju beidzis smēķēt, pie manis pienāca jauns vīrietis un sacīja, "Paldies jums, ka sabojājāt man apetīti!". Paskatījos atpakaļ, apmēram 3 metrus tālāk pie galdiņa sēdēja sievieti ar mazu bērnu klēpī. Turklāt viņi jau cēlās kājās, lai dotos prom.

Skumji. Nebiju ģimeni ievērojis. Būtu iesākumā pajautājis viņiem atļauju. Ko man atlika darīt? VIesmīlis atnesa kafijas tasi.Es jaunajam vīrietim atbildēju:"Paldies arī jums, ka sabojājāt man kafijas baudīšans prieku."' Vīrietis atbildēja: "Priecājos, ka vismaz vienā jautājumā mums domas sakrīt. Abi esam kaut ko viens otram sabojājuši. Taču es gaidīju atvainošanos." To pateicis, kopā ar ģimeni devās prom.

Jā, dzīve, dzīvīte, ko lai secinu no piedzīvotā? Kāpēc jaunais cilvēks nepienāca pie manis tajā mirklī, kad biju iededzis cigareti, bet gan nogaidīja, kad beidzu smēķēt?