Dienasgrāmata

Atvados uz kādu laika sprīdi no sociālajiem tīkliem un draugiem. Bija iecere doties uz Londonu, taču mainījās apstākļi personīgajā dzīvē un nolēmu atpūsties pie dabas lauku klusumā sava vectēva mājās. Nelietošu internetu un citus modernās tehnikas saziņas līdzekļus.
Sestdienas vakarā biju aizgājis uz Meža kapiem, atvadīties no saviem tuvākajiem. Devos uz kapsētu samērā vēlu, pēc deviņiem, negribējās sastapt pazīstamus un arī nepazīstamus cilvēkus. Kapos vēlējos gūt mieru un sakārtot savas domas.
Stāvēju pie tēva kapa. Biju iededzis divas svecītes. Atcerējos tos senos laikus, kad divatā staigājām pa kapsētu, viņš man stāstīja par pieminekļiem, to tapšanas vēsturi, tēlniekiem, tāpat atmiņā pārcilāju to laiku, kad Mirušo piemiņas dienā Čakstes kapavietu apsargāja miliči, apberot svecītes ar smiltis, neļaujot cilvēkiem pienākt tuvāk piemineklim. Biju pusaugu zēna vecumā, man dziļi atmiņā palicis viens milicis, kurš sacīja otram : "Un samaitā jau mazus bērnus,,,"
No pārdomām mani iztraucēja cilvēku balsis. Neskatījos. Dzirdēju tikai, ka tiek komentēts par mani, jo neviena cita tuvumā nebija.
" Stāv tik drūms pie sievas kapa, laikam skumst.."
Ai, dzīve, dzīvīte, ai, ļautiņu domāšanas seklums, kur 2+2 vienmēr ir 4.