Dienasgrāmata

Tā. Vējains, dzestrs vējš šodien. Nekur negribēju iet, tomēr pēcpusdienā izgāju. Aizbraucu ar tramvaju līdz centram. Ielās ļaužu maz. Arī es pēc brīža meklēju patvērumu Bernāra Laranjē kafejnīcā. Ieraudzīju pie galdiņa vienu pazīstamu seju. Pieklājības pēc pasveicināju un pieklājības pēc apsēdos pie viņas galdiņa, Viņa aizvēra datoru un sāka klāstīt, cik nogurusi esot, mamma remontējot dzīvokli, viņa piepalīdzot ( ar padomiem), cik grūti gan esot veco paaudzi( 59 gadus veco kundzi) pārliecināt, ka telpas jāatbrīvo no nevajadzīgiem krāmiem ( grāmatām, padomju gadu servīzēm, suvenīriem, fotogrāfiju albumiem un tamlīdzīga rakstura arhaismiem, kuri nepiedienot 21 gadsimtam. Paldies dievam, viss no esot garām, izmesta brūnā sekcija, Daiļrades vilnas pledi, spilveni.... "
Grūtāk esot gājis ar grāmatām, mamma negribējusi tās Eko laukumā izsviest, zvanījusi bibliotēkām, pansionātiem, skolām, beigās izdevies daļu atdot gādīgās rokās. Atstājusi kādas 10 grāmatas, vērtīgākās ( pēc manas paziņas saprašanas( Vējiem līdzi, Koelju gara darbus un kā par brīnumu Imanta Ziedoņa dzeju ).
" Es taču netaisos pēc viņas nāves tur iestigt, šķirojot mantas",teica mana paziņa, 30 gadniece.
Skumji. Dzīves laiku katram piešķir Augstākie spēki. Vai mēs varam tik nekļūdīgi apgalvot, secināt, kuram tas ilgāks, kuram īsāks?