Arēna
Tā. Ilgu laiku netiku šeit ielūkojies. Kāpēc? Nav atbildes. UN iespējams arī nevajag atbildēt. Lietus. Lietus. Rudens. Vakar pa savas mājas logu noskatījos, kā aizlido dzērves. Rudens ir rosinošs laiks, tāpat kā Puškinam un citiem dižgariem. Arī man.
manās ausīs bija nākusi informācija par Jaunās muzikas festivālu
JAu iepriekš biju nopircis biļeti (pats sev, jo līdzgājēji nav nepieciešami mākslas baudīšanai, esmu pieradis visu izjust un pārdomāt vienatnē, cilvēku jautājumi bieži vien mani traucē. Jo ko gan iespeājams ar vārdiem izteikt?? Neko. triviāli. it sevišķi jau mūziku).
vakar Rīgā bija ieradies izcilais obojists, komponists un diriģents Heincs Holligers ar savu dzīvesbiedri arfisti Urzulu. Tā. noskatījies putnu aizlidošanā, devos uz tramvaja pieturu. Divi pusaudži jautāja man cigaretes. Teicu, ja arī man būtu, tad, nedotu, jo viņu vecums vēl neatļauj piesārņot savu organismu ar nikotīnu. Zēniņi vīlušies vērsās pie vēl viena pavecāka kunga, un vīrietis, pavisam vienladzigi iedeva viņiem prasīto. ai. dzīve, dzīvīte.. Bet kāda man tur daļa!
mazliet paklaiņoju pa vecrīgu. aizsapņojos. Un līdz ar to pie Lielās ģildes ierados diezgan nepieklājīgā laikā ( 15 min.līdz sākumam). bet tomēr manu sirdsapziņu nomierināja fakts, ka es nebiju vienīgais, kurš ierodas tik vēlu. Elegantas dāmas, augstpapēžu kurpēs skrēja pa Vecrīgas bruģi. Iegāju,atdevu garderobistei savu mēteli, tad gāju uz savu vietu parterī.
Kā jau sākumā, visapkārt - runas, runas, runas....sāku kļūt nepacietīgs. taču prātā palika Helēnas Demakovas frāze , ka mūsdienu mūzika, ir sareģītākā no visām 21. gadsimta mākslām, sarežģītāka par literatūru, glezniecību.
koncerts bija lielisks, nevīlos. Varēju pārliecināties par Holligera personības šarmu klātienē. Pazuda laika izjūta, ar katru minūti maģija tikai pastiprinājās. Telpu bija piepildījis liels garīgais strāvojums - it kā skaņas iemiesotos klausītāju prātos un es pats, diriģētu, spēlētu un piedalītos šajā krāšņajā priekšnesumā, būtu mūzikas instruments vai pat mūzika. Izcils koncerts, kas savu kulmināciju sasniedza, kad tika atskaņota poļu komponista V. Ļutoslavska dubultkoncerts obojai, arfai un kamerorķestrim. Devos lejā pa kāpņēm pacilātā noskaņojumā. Taču, lai cik arī laba nebūtu modernā mūziku, mani daudz vairāk spēj saviļņot klasika.
kādu gabalu soļoju kājām, nedomāju par fizisko laiku, to, ka biju apsolījis būt mājās pirms pusnkats un izvest pasataigā suni. Bet lūkojos tumsā un secināju, ka šādā laikā rodas vislabākās domas. Paņe'mu blocīnu, apstājos pie izgaismota veikala skatloga un pierakstīju savu domu izvzirdumu. Tā biju nosoļojis līdz Braslas tiltam, iekāpu pēdējā nakts tramvajā un braucu mājās.
mani sagaidīja suns un mūsu radinieks, studentiņš, kurš jau otro gadu bauda mūsu mājas viesmīlību. Zēns kā allaž labā garastāvoklī, esot suni izvedis, jautāja: Nu gan baigais tusetājs esi palicis, Egil;)) Pasmīnēju un pateicu,kur biju. Zēns prasīja, kāpēc viņu līdzi neesot paņēmis. ATbildēju, ka šoreiz gribēju būt viens. Turklāt pusis tāpat neko nesaprast ( to skaļi neteicu, nav vērts, apvainosies). Bet ko gan gaidīt no jauna cilvēka, kurš ikdienā klausās Lauri Reiniku, skatās šovu Zvaigžnu lietus un dungo dziesmiņu par Laptopu un Heijā-hopsā;)
ILgi vēl neaizmigu, turpināju savu darbu, koncerta iedvesmots.
manās ausīs bija nākusi informācija par Jaunās muzikas festivālu
JAu iepriekš biju nopircis biļeti (pats sev, jo līdzgājēji nav nepieciešami mākslas baudīšanai, esmu pieradis visu izjust un pārdomāt vienatnē, cilvēku jautājumi bieži vien mani traucē. Jo ko gan iespeājams ar vārdiem izteikt?? Neko. triviāli. it sevišķi jau mūziku).
vakar Rīgā bija ieradies izcilais obojists, komponists un diriģents Heincs Holligers ar savu dzīvesbiedri arfisti Urzulu. Tā. noskatījies putnu aizlidošanā, devos uz tramvaja pieturu. Divi pusaudži jautāja man cigaretes. Teicu, ja arī man būtu, tad, nedotu, jo viņu vecums vēl neatļauj piesārņot savu organismu ar nikotīnu. Zēniņi vīlušies vērsās pie vēl viena pavecāka kunga, un vīrietis, pavisam vienladzigi iedeva viņiem prasīto. ai. dzīve, dzīvīte.. Bet kāda man tur daļa!
mazliet paklaiņoju pa vecrīgu. aizsapņojos. Un līdz ar to pie Lielās ģildes ierados diezgan nepieklājīgā laikā ( 15 min.līdz sākumam). bet tomēr manu sirdsapziņu nomierināja fakts, ka es nebiju vienīgais, kurš ierodas tik vēlu. Elegantas dāmas, augstpapēžu kurpēs skrēja pa Vecrīgas bruģi. Iegāju,atdevu garderobistei savu mēteli, tad gāju uz savu vietu parterī.
Kā jau sākumā, visapkārt - runas, runas, runas....sāku kļūt nepacietīgs. taču prātā palika Helēnas Demakovas frāze , ka mūsdienu mūzika, ir sareģītākā no visām 21. gadsimta mākslām, sarežģītāka par literatūru, glezniecību.
koncerts bija lielisks, nevīlos. Varēju pārliecināties par Holligera personības šarmu klātienē. Pazuda laika izjūta, ar katru minūti maģija tikai pastiprinājās. Telpu bija piepildījis liels garīgais strāvojums - it kā skaņas iemiesotos klausītāju prātos un es pats, diriģētu, spēlētu un piedalītos šajā krāšņajā priekšnesumā, būtu mūzikas instruments vai pat mūzika. Izcils koncerts, kas savu kulmināciju sasniedza, kad tika atskaņota poļu komponista V. Ļutoslavska dubultkoncerts obojai, arfai un kamerorķestrim. Devos lejā pa kāpņēm pacilātā noskaņojumā. Taču, lai cik arī laba nebūtu modernā mūziku, mani daudz vairāk spēj saviļņot klasika.
kādu gabalu soļoju kājām, nedomāju par fizisko laiku, to, ka biju apsolījis būt mājās pirms pusnkats un izvest pasataigā suni. Bet lūkojos tumsā un secināju, ka šādā laikā rodas vislabākās domas. Paņe'mu blocīnu, apstājos pie izgaismota veikala skatloga un pierakstīju savu domu izvzirdumu. Tā biju nosoļojis līdz Braslas tiltam, iekāpu pēdējā nakts tramvajā un braucu mājās.
mani sagaidīja suns un mūsu radinieks, studentiņš, kurš jau otro gadu bauda mūsu mājas viesmīlību. Zēns kā allaž labā garastāvoklī, esot suni izvedis, jautāja: Nu gan baigais tusetājs esi palicis, Egil;)) Pasmīnēju un pateicu,kur biju. Zēns prasīja, kāpēc viņu līdzi neesot paņēmis. ATbildēju, ka šoreiz gribēju būt viens. Turklāt pusis tāpat neko nesaprast ( to skaļi neteicu, nav vērts, apvainosies). Bet ko gan gaidīt no jauna cilvēka, kurš ikdienā klausās Lauri Reiniku, skatās šovu Zvaigžnu lietus un dungo dziesmiņu par Laptopu un Heijā-hopsā;)
ILgi vēl neaizmigu, turpināju savu darbu, koncerta iedvesmots.
Comments