| |
[May. 28th, 2016|02:19 am] |
Un atkal jau,kārtējo reizi šai laikā,daba jauc galvu,uzbudina,saviļņo..liek pārdomāt sevi,liek atkal domāt,kā lai ievirza dzīvi tā,lai būtu pie dabas vairāk.
Visspēcīgāk,protams,laukos to sajūt.
putni, it sevišķi naktī,to kosmisko stereo rīko. klausies - liekas simts dažādas balsis var dzirdēt! Dažas tomēr skan pāri visiem. Re, kur pūce! To visi zin nez kāpēc. Tāds baiss sauciens. Un te vēl viena, tāda spalga, neparasta. Es nezinu, kuram putnam tā pieder, un tad ir nedaudz kauns.
Un tad tu stāvi, klausies, skaties mežā, tumsā, (kas maijā nemaz nav īsti tumsa) un jūties, ka esi dabas sastāvdaļa, sīka puzle, viens no tās elementiem. Tā saplūstot ar dabu, tā vien liekas, ka arī domas pāriet tādā kā instinktīvā līmenī, nu, tā kā dzīvniekam (lai arī nezinu īsti, kādas domas ir dzīvniekam), tās vairs nešaudās, apstājas un levitē.
Un pilsētā - pavisam otrādi - redzi kādu mazu dabas daļiņu - krūmu, koku vai pat putnu un saproti, ka tas ir tikai tāds kā pilsētas aksesuārs.
Un cilvēks - pasaules naba.
Un negribās vairs uz pilsētu braukt.. -Kā te teica viens trapīgi-liekas,ka nomiršu no visa tā enkzaiatija un akmeņu lamatām.. Tiešām tā liekas. |
|
|
