| Zini, tāda interesanta jūta |
[Nov. 5th, 2015|09:45 pm] |
| [ | mood |
| |  thoughtful | ] |
| [ | music |
| | Eva Cassidy - fields of gold | ] |
Visā visumā jau vajadzētu saprast, ka dzīve rit TIKAI uz priekšu. BET - kāpēc cilvēkam tik ļoti gribas mērcēties pagātnē? (Vai varbūt tā ir tikai man?/ domāju, ka nē)
Ir labi atcerēties skaistus brīžus, un par tiem pateikties. Tikai nevajadzētu tajos dzīvot un to dēļ pazaudēt tagadni.
Bet tik viegli, kāpēc? Tāpēc, ka nākotne nav paredzama, nevar jau zināt kā tur būs, varbūt drošāk kavēties pagātnē? (Vai tāpēc?)
Varbūt arī piederu pie cilvēku grupas, kas labāk dzīvo kaut kur citās pasaulītēs. Visi jau dzīvo, katrs citādākā, citi tikai biežāk atgriežas šodienā.
Ilgas, mūžīgi ir ilgas pēc kaut kā skaista (pagātnes - ja tajā ir bijis tas skaistais), nākotnes - ja ceri tajā to sagaidīt.
Pareizi jau arī ir, ticu, ka esam radīti Tam skaistajam, ar ko nevar piepildīt nekas virspusējs un tagad esošs. Tagad varam just tikai vārgu atspulgu no tā pēc kā ilgojamies, un tomēr varam just. un TAS ir skaisti.
Paldies |
|
|
