owlisowl - Prakse (2. daļa)

Prakse ir laba lieta - tā palīdz saprast, kur tu esi "iekūlies". Es, piemēram, esmu nonākusi citā pasaulē, kuras kārtība man ir sveša. Te kā pie pieaugušajiem - neviens nevienu neuzrauga. Vismaz ne tā kā manā darbā. Darba laika sākums katram ir savs, nerakstīts, un te nu gan katrs izdomā likumus attiecībā uz kolēģu darba laiku un velk viens otru uz zoba. Tad pēkšņi visi var piecelties un milzīgā barā nozust no šīm telpām. Vienā mirklī. Tas parasti notiek laikā, ko es sauktu par vēlajām brokastīm, bet esmu dzirdējusi, ka te tās ir pusdienas. Tad es kā praktikants varu tikai minēt, kas man jādara. Parasti izklaidējos, risinot matemātikas uzdevumus, šoreiz - daloties pārdzīvojumos. Virtuvē vienu dienu lasīju rakstu, kas piesprausts pie ziņojumu dēļa. Tur rakstīts, cik augstu te tiek vērtēts ģimeniskums kolektīvā. Tas arī uz vietas ir jūtams - izskatās, ka visi rēķinās viens ar otru, saskaņo svarīgas lietas savā starpā, tā lai visiem labāk. Protams, bez savstarpējas ķircināšanas arī neiztikt. Mans uzskats arī ir līdzīgs - darba vietā, galu galā, tiek pavadīts daudz laika, līdz ar to atmosfēra ir nozīmīga. Tāpēc es galu galā te jūtos neiederīga. Mana otrā ģimene ir mana skola - ar visiem slaistiem un ar visiem mīļajiem, neapķērīgajiem ziķeriem, kas mēģina kaut kā tikt pie sekmīgas atzīmes. Lai vai kā, tur mīlestība un sirsnība plūst bagātīgi. Vakar man bija stundas pie labākās no šī gada grupām. Izbaudīju visu procesu ar to apziņu, ka tas nav kaut kas pašsaprotams. Un tad vēl ir mazie, pie kuriem var sagaidīt jebko. Otrā klase, piemēram, šonedēļ savā starpā lecās saistībā ar manu izskatu. Viena meitenīte pateica, ka es šodien izskatos ļoti skaista, uz ko puika lecīgā tonī atbildēja: "Kad tad viņa nebūtu skaista?"