owlisowl

Prakse ir laba lieta - tā palīdz saprast, kur tu esi "iekūlies". Es, piemēram, esmu nonākusi citā pasaulē, kuras kārtība man ir sveša. Te kā pie pieaugušajiem - neviens nevienu neuzrauga. Vismaz ne tā kā manā darbā. Darba laika sākums katram ir savs, nerakstīts, un te nu gan katrs izdomā likumus attiecībā uz kolēģu darba laiku un velk viens otru uz zoba. Tad pēkšņi visi var piecelties un milzīgā barā nozust no šīm telpām. Vienā mirklī. Tas parasti notiek laikā, ko es sauktu par vēlajām brokastīm, bet esmu dzirdējusi, ka te tās ir pusdienas. Tad es kā praktikants varu tikai minēt, kas man jādara. Parasti izklaidējos, risinot matemātikas uzdevumus, šoreiz - daloties pārdzīvojumos. Virtuvē vienu dienu lasīju rakstu, kas piesprausts pie ziņojumu dēļa. Tur rakstīts, cik augstu te tiek vērtēts ģimeniskums kolektīvā. Tas arī uz vietas ir jūtams - izskatās, ka visi rēķinās viens ar otru, saskaņo svarīgas lietas savā starpā, tā lai visiem labāk. Protams, bez savstarpējas ķircināšanas arī neiztikt. Mans uzskats arī ir līdzīgs - darba vietā, galu galā, tiek pavadīts daudz laika, līdz ar to atmosfēra ir nozīmīga. Tāpēc es galu galā te jūtos neiederīga. Mana otrā ģimene ir mana skola - ar visiem slaistiem un ar visiem mīļajiem, neapķērīgajiem ziķeriem, kas mēģina kaut kā tikt pie sekmīgas atzīmes. Lai vai kā, tur mīlestība un sirsnība plūst bagātīgi. Vakar man bija stundas pie labākās no šī gada grupām. Izbaudīju visu procesu ar to apziņu, ka tas nav kaut kas pašsaprotams. Un tad vēl ir mazie, pie kuriem var sagaidīt jebko. Otrā klase, piemēram, šonedēļ savā starpā lecās saistībā ar manu izskatu. Viena meitenīte pateica, ka es šodien izskatos ļoti skaista, uz ko puika lecīgā tonī atbildēja: "Kad tad viņa nebūtu skaista?"

Tā. Mana dzīve pēkšņi ir apgriezusies ar kājām gaisā. No vienas puses - skriešana un vājprāts ar brīvā laika neesamību, no otras - šķiet, ka nekas nenotiek, tāpēc gribas vēl kaut ko darīt. Kā tas tā gadījies? Esmu nonākusi praktikanta statusā. Liels, svarīgs uzņēmums, daudz gudru darbinieku. Centrs, greznas telpas utt. Un tad tur kaut kur pa vidu - es, zaļš gurķis, kas neko nesaprot, bet grib darīt. Vispār cilvēki izturas labi - ir saprotoši un augstprātību tur nemanu. Bet sajūta kā stāvot šosejas vidū, kaur visu laiku apkārt braukā milzu vāģi milzu ātrumā. Kad tieku pie kāda uzdevuma, tad šķiet, ka ātrums un vēriens ir baigais; pārējā laikā - absolūta bezdarbība, kas rada lielāku stresu nekā neskaidrs uzdevums. Šodien nospriedu, ka citas reizes jāņem līdzi grāmata vai kas cits laika aizpildīšanai starp uzdevumiem.
Šorīt bija savādi - sapratu, ka 30 gadus esmu nodzīvojusi Rīgā, nenojaušot, kas darās centrā darba dienu rītos īsi pirms deviņiem. Ir tāds brīdis, kad ielas ir tukšas un klusas. Tad pēkšņi nez no kurienes uzrodas visi (VISI!!!) cilvēki, kas strādā centrā. Viņi ieņem savu vietu rindā attiecīgā plūsmā, attiecīgā virzienā un dodas tādā ātrumā, kā attiecīgā rinda paredz. Rinda nekur nesākas un nekur nebeidzas - tā pēkšņi ir visur. Un tad, kad pulkstenis ir deviņi, visi kā uz rokas mājienu pazūd. Viss, ielas atkal ir tukšas un klusas.
Protams, ar visu apjukumu prakses sakarā šis man lika justies vēl jocīgāk. Aizgāju uz "darbu" un sapratu, ka tur nav neviena, kas man varētu iedot kādu uzdevumu. Kādu laiku pasēdēju un devos uz tuvējo kafūzi padarīt citas lietas. Kā tie cilvēki dzīvo?

Labi, manu teikumu pusceļā pārtrauca mans blakus istabas iemītnieks, kas izkonkurēja teksta pabeigšanu līdz galam. Tagad doma ir zudusi un miegs ir klāt. Labunakti visiem, kas šajā vēlajā stundā vēl neguļ!

Rakstu mājaslapai ienākumu un izdevumu tabulu. "Kolektes" izlasīju pat ne kā "kotletes", bet "konfektes".

Šodien gribas mest visas plintes krūmos. Un tad (bez plintes) doties uz vientuļu salu. No otras puses skatoties, diena veiksmīga. Pastrādāju, pamuzicēju, noslēdzu līgumu, iztīrīju māju un vēlreiz pamuzicēju. Vajag izgulēties un būs labi.

Šodien aprit pus gads, kopš dzīvoju jaunajā mājvietā. Nešķiet, ka esmu te tik ilgi. Dzīvoju tik pieticīgi, kā nekad, toties dzīvoklis ir dikti skaists un vieta arī lieliska. Darba meklējumi pamazām iesākušies bez manas ziņas, tā ka kādudien droši vien pieķeršos nopietnākai naudas pelnīšanai.
Un tad vēl trīs nedēļas esmu tante superīgam puikam. Ar šo vispār vajadzēja sākt. Tikai pēc tāda teksta par naudu rakstīt vairs negribētos.

Katrai dienasgrāmatai jāsākas ar tekstu "pirmais ieraksts".