Prakse
« previous entry | next entry »
Apr. 10., 2015 | 09:42 pm
Tā. Mana dzīve pēkšņi ir apgriezusies ar kājām gaisā. No vienas puses - skriešana un vājprāts ar brīvā laika neesamību, no otras - šķiet, ka nekas nenotiek, tāpēc gribas vēl kaut ko darīt. Kā tas tā gadījies? Esmu nonākusi praktikanta statusā. Liels, svarīgs uzņēmums, daudz gudru darbinieku. Centrs, greznas telpas utt. Un tad tur kaut kur pa vidu - es, zaļš gurķis, kas neko nesaprot, bet grib darīt. Vispār cilvēki izturas labi - ir saprotoši un augstprātību tur nemanu. Bet sajūta kā stāvot šosejas vidū, kaur visu laiku apkārt braukā milzu vāģi milzu ātrumā. Kad tieku pie kāda uzdevuma, tad šķiet, ka ātrums un vēriens ir baigais; pārējā laikā - absolūta bezdarbība, kas rada lielāku stresu nekā neskaidrs uzdevums. Šodien nospriedu, ka citas reizes jāņem līdzi grāmata vai kas cits laika aizpildīšanai starp uzdevumiem.
Šorīt bija savādi - sapratu, ka 30 gadus esmu nodzīvojusi Rīgā, nenojaušot, kas darās centrā darba dienu rītos īsi pirms deviņiem. Ir tāds brīdis, kad ielas ir tukšas un klusas. Tad pēkšņi nez no kurienes uzrodas visi (VISI!!!) cilvēki, kas strādā centrā. Viņi ieņem savu vietu rindā attiecīgā plūsmā, attiecīgā virzienā un dodas tādā ātrumā, kā attiecīgā rinda paredz. Rinda nekur nesākas un nekur nebeidzas - tā pēkšņi ir visur. Un tad, kad pulkstenis ir deviņi, visi kā uz rokas mājienu pazūd. Viss, ielas atkal ir tukšas un klusas.
Protams, ar visu apjukumu prakses sakarā šis man lika justies vēl jocīgāk. Aizgāju uz "darbu" un sapratu, ka tur nav neviena, kas man varētu iedot kādu uzdevumu. Kādu laiku pasēdēju un devos uz tuvējo kafūzi padarīt citas lietas. Kā tie cilvēki dzīvo?
Labi, manu teikumu pusceļā pārtrauca mans blakus istabas iemītnieks, kas izkonkurēja teksta pabeigšanu līdz galam. Tagad doma ir zudusi un miegs ir klāt. Labunakti visiem, kas šajā vēlajā stundā vēl neguļ!
Šorīt bija savādi - sapratu, ka 30 gadus esmu nodzīvojusi Rīgā, nenojaušot, kas darās centrā darba dienu rītos īsi pirms deviņiem. Ir tāds brīdis, kad ielas ir tukšas un klusas. Tad pēkšņi nez no kurienes uzrodas visi (VISI!!!) cilvēki, kas strādā centrā. Viņi ieņem savu vietu rindā attiecīgā plūsmā, attiecīgā virzienā un dodas tādā ātrumā, kā attiecīgā rinda paredz. Rinda nekur nesākas un nekur nebeidzas - tā pēkšņi ir visur. Un tad, kad pulkstenis ir deviņi, visi kā uz rokas mājienu pazūd. Viss, ielas atkal ir tukšas un klusas.
Protams, ar visu apjukumu prakses sakarā šis man lika justies vēl jocīgāk. Aizgāju uz "darbu" un sapratu, ka tur nav neviena, kas man varētu iedot kādu uzdevumu. Kādu laiku pasēdēju un devos uz tuvējo kafūzi padarīt citas lietas. Kā tie cilvēki dzīvo?
Labi, manu teikumu pusceļā pārtrauca mans blakus istabas iemītnieks, kas izkonkurēja teksta pabeigšanu līdz galam. Tagad doma ir zudusi un miegs ir klāt. Labunakti visiem, kas šajā vēlajā stundā vēl neguļ!