DDD (Dear Dear Diary)

Nošaujiet mani.. I feel sick. Tas galvenokārt nepadarīto darbu dēļ. Jāsaņemas.
22tajā es būšu.

Nakts + Sentenced + fizķīmija = bezmiegs
SIA Radikal izraisītās kakla karbonādes sāpes.
Laura + Lauris... hehe, tas tiešām izklausītos stilīgi.

Bļeģ!

Šodiena ir vakardienas rītdiena...

Trakās dienas mierīgais vakars. Kad kaut ko dara, tad izrādās, ka var arī padarīt :) Novēlu sev veiksmi šonakt kursa darba rakstīšanā. Šodien nekādu gudro atziņu nebūs. Esmu nogurusi, bet priecīga..
[phe, nu gan man ieraksts - tik pat labi varēju te neko šodien nerakstīt].

Ārā 26 grādi točna. Sāp kakls. Protokoli fizikālajā. Kursa darbs. Eksāmens igauņvalodā. Prezentācija. Sintēze. Nedēļa. Vāks!

Pēcballes pohmelis.
Balle varēja būt labāka. Genāri rullē. Artūrs bija vafelē. Es sev patiku.
Izbaudu brīvību 4 sienās. Uz mani skatās draudziņi - fizķīmijas protokoli. Karsti. Aizvakar redzēju Jāzepu. Nu un? Jāsakačājas KoRn.. un jāpaņem no Sabīnes austiņas. Zv saka, ka netic nesavtīgai un abpusējai visa mūža garumā. Nez ko par to saka Zv sieva? Kojās pa krānu nāk kafijas krāsas ūdens (siltais). Vasarā gribu te palikt. Te varētu būt manas mājas. Es par daudz muldu.

I won't waste another day
With all these silly things
Swimmin' in my brain

Sirsnīgi apsveicu sevi ar to, ka beidzot pēc ilgiem laikiem esmu uz brīvām kājām. Aiz muguras kārtējais izniekotais gads.

Tagad var daudz ko, ko agrāk nevarēja.
Var paēst no četriem eļļā ceptiem kartupeļiem ar majonēzi.
Var nopīpēt pāris cigaretes dienā paciņas vietā.
Var sēdēt kojās un nekur neiet, jo nav par ko.
Tagad ir miers.

Aktuālais jautājums - sievišķība.
Iet pa ielu un ļuļķēt nepavisam nav sievišķīgi. Iedomājos savu omīti, viņa ir īsta dāma - ne brīdi nezaudē savu sievišķību, vienalga vai tie būtu dārza darbi, vakariņu gatavošana vai iziešana sabiedrībā. Viņa pīpē kopš es sevi atceros. Varētu pat teikt, ka viņa ir kaislīga smēķētāja, bet nekad, nekad viņa neiet ar cigareti zobos. Ņemšu piemēru.

Visam esot jābūt līdzsvarā? Man tā nekad nebūs. Nekad nav vienkārši parasti. Nekad nav normāli. Vienmēr ir vai nu uz sūdīgāko pusi vai uz labāko. Nulles punkta nav. Tas ir tāpat kā ķīmijā - nepastāv ideāli šķīdumi.
Daudzi ir tajā sūdīgākajā pusē, kas nav labi, nemaz nav labi. Bet smieklīgāki ir tie, kas ar mākslīgiem smaidiem cenšas atdarināt Poliannu (bija tāda grāmata) - smaidīt un priecāties par visu. Cilvēks nav iekārtots tā lai priecātos par visu. Smaidīt un priecāties ir labi, bet tur ir jābūt kaut kādam segumam. Ja par sīkumu, tad ar nozīmi (piemēram, patīk dzeltenas kļavu lapas). Pretējā gadījumā cilvēks sevi pataisa par klaunveidīgu zirga ģīmi un tas viltotais prieks ir kā sevis apliecināšana citiem. Veselīgs pohujisms nevienam neko nav kaitējis. Es pieturos pie tā.
Bet kāpēc par to es rakstu? Šonakt sēžot pie mācību materiālu kalna un papildus risinot personīgās problēmas, es noraudāju veselas 2 asaras, kas nav man tipiski. Sapratu, ka tagad ir aizgājis uz sūdīgāko pusi. Un tad youtubā, skatoties ģitārspēles video un lasot komentārus, atradu šo:

"I have schizophrenia since my early childhood, never saw the sun like others may see it.
When I listened to your songs at first I got to think about my life, all the hopeless suffering. Made me long for the soft voice of a loved girlfriend I will never have, made me feel more empty and lonely.
But with time I came to love your songs. They are beautiful. And even if the sunrays may never touch my soul, your songs surely do."

Apjēdzu, ka daudziem nav tā, kas ir man un ir pašsaprotams. Pavilka otrpus nullei pozitīvajā pusē. Un tad man ienāca prātā tā Poliannas grāmata. Pohujisms nedaudz iekustējās, bet tam piemīt laba gravitācija..

Stāsta morāle - vai ir labi apzināties, ka esam labi, ka mums iet labi, salīdzinot ar tiem, kurus dzīve ir totāli apdalījusi?

Vai es esmu laimīgs cilvēks? 201115igq8du99ia ? 2011.gads ? Saulainā Fīniksa? Let's see. Rezultāti būs zināmi 07.2010 - 06.2011.

Atkal atlieku dzīvošanu uz vēlāku.
Līdzība ar kaut kādu hronometru, pulksteni, kalendāru. Kas tā par dzīvi - visu laiku domāt, kad pienāks brīvdienas? Kas par tizlumu skaitīt, cik nedēļas vēl šajā semestrī jāmācās? Vēl slimāk - rēķināt, cik dienas ir 11 nedēļās un cik no tām būs brīvas un kurās būs jāiet uz skolu. psc.. Vai tad šī dzīve nav tāda, kā gribēju? Vai tad negribēju augstāko fucking izglītību? Kāpēc nolaižas rokas? Kur ir zinātkāre un vēlme apgūt visu jauno? Var jau teikt, ka cilvēki ir dažādi.. Tikai kāpēc neredzu sev apkārt (skolā, kojās) kādu, kas būtu laimīgs un negaudotu, ka viss līdz kaklam? Aļo - vai problēma nav izglītības sistēmā?
Riebjas teikt to vārdu - mainīšos.. Nē, es nemainīšos. Rīt paskatīšos no cita skatupunkta.

Šodienas mīļākā mūzika - jebkas no Crossfade. Rauj jumtu nost. Kurš dirsa, ka es klausos metālu? Sanāk, ka post-grunge/hard rock. Jāpapēta sīkāk. Nevar nekādi iedalīt, kura banda pie kāda stila pieder. Kāpēc zem it kā roka slēpjas visādi šiti? Kāpēc ir daļa metālistu, kas klausās visu metālu pēc kārtas un visu met pār vienu kārti?

Nevarēju noturēties, neieliekot šo linku. Beidzot kas sakarīgs par redox. Pamācība, piemēri. Ja nu kādam noder ;)
http://www.chemteam.info/Redox/Redox.html

Neliela atkāpe. Bet apstāšanās taču ir lejupslīde. Man viss ir saistīts. Ja slikti, tad slikti. Ja labi, tad ideāli. Būs arī labāki laiki. Nelielā atkāpe ir beigusies, vairs atkāpties un apstāties nav vajadzības. Es dodos tālāk.

Man nav bail būt tukšam traukam, neskanošam zvanam.. man nav.
es dodu labāko, kas man pieder. es no sevis nekaunos.

Tik daudz dzīves, ko dzīvot.
Mēģinu iedraudzēties ar vientulību, jo tā ir vieglāk nekā meklēt kompāniju.
Ļoti gribas, lai būtu tā sajūta, ka dzīvoju tagad, tieši tagad, tieši šobrīd. Vai nav tā, ka visu laiku gaidām, visu laiku atliekam dzīvošanu uz vēlāku - kad beigsies tas, kad sāksies šis, kad būs darbs, kad būs pabeigta skola... vai vēlāk - kad bērni būs lieli, kad būšu pensijā.. utt. Bet gribas pa īstam un šobrīd.
Kas ir tas, kas dara laimīgu? Kur ir panākumu atslēga? Kas kuram ir panākumi? Kas mani dara laimīgu? Kam es deru? Kas ir tas, kas man vislabāk padodas? Baisi, bet šiem jautājumiem nav atbilžu. Ja ir, tad tās ir vārgas un mazītiņas atbildītes...
Bet man ir tik daudz dzīves, ko dzīvot..

Man ir vairāk nekā 1GB Bon Jovi un vairāk nekā 5GB Megadeath. Un vēl vairāk ķīmijas.

I will paint my picture
Paint myself in blue and red and black and gray
All of the beautiful colors are very very meaningful
Grey is my favorite color
I felt so symbolic yesterday
If I knew Picasso
I would buy myself a gray guitar and play

Diena nav diena, ja nav dzirdēta kāda īpaša dziesma. Tā var būt veca, ļoti veca, jauna (nu nez), bet vienalga, mūzika ir tas, kas palīdz pārvarēt plosošo vientulību.
Vai tikai man šķiet, ka augstskolu izglītības programmas un mācīšanas un vērtēšanas un novērtēšanas metodes galīgi sūkā? Vai arī es cenšos attaisnot savu nezināšanu un pārāk maz laika atlicināšanas mācībām faktu?
Starp citu, ja kāds nezin, kā garšo sīpolūdenī vārīti jasmīnrīsi ar sāli bez nekā, tad var iztikt. Tas ir labāk nekā neēst neko. Nē, es tikai cenšos sev uzlabot garīgo, nevis nostādīt sevi trūkumcietēja/muļķa lomā :D