DDD (Dear Dear Diary)

Visam esot jābūt līdzsvarā? Man tā nekad nebūs. Nekad nav vienkārši parasti. Nekad nav normāli. Vienmēr ir vai nu uz sūdīgāko pusi vai uz labāko. Nulles punkta nav. Tas ir tāpat kā ķīmijā - nepastāv ideāli šķīdumi.
Daudzi ir tajā sūdīgākajā pusē, kas nav labi, nemaz nav labi. Bet smieklīgāki ir tie, kas ar mākslīgiem smaidiem cenšas atdarināt Poliannu (bija tāda grāmata) - smaidīt un priecāties par visu. Cilvēks nav iekārtots tā lai priecātos par visu. Smaidīt un priecāties ir labi, bet tur ir jābūt kaut kādam segumam. Ja par sīkumu, tad ar nozīmi (piemēram, patīk dzeltenas kļavu lapas). Pretējā gadījumā cilvēks sevi pataisa par klaunveidīgu zirga ģīmi un tas viltotais prieks ir kā sevis apliecināšana citiem. Veselīgs pohujisms nevienam neko nav kaitējis. Es pieturos pie tā.
Bet kāpēc par to es rakstu? Šonakt sēžot pie mācību materiālu kalna un papildus risinot personīgās problēmas, es noraudāju veselas 2 asaras, kas nav man tipiski. Sapratu, ka tagad ir aizgājis uz sūdīgāko pusi. Un tad youtubā, skatoties ģitārspēles video un lasot komentārus, atradu šo:

"I have schizophrenia since my early childhood, never saw the sun like others may see it.
When I listened to your songs at first I got to think about my life, all the hopeless suffering. Made me long for the soft voice of a loved girlfriend I will never have, made me feel more empty and lonely.
But with time I came to love your songs. They are beautiful. And even if the sunrays may never touch my soul, your songs surely do."

Apjēdzu, ka daudziem nav tā, kas ir man un ir pašsaprotams. Pavilka otrpus nullei pozitīvajā pusē. Un tad man ienāca prātā tā Poliannas grāmata. Pohujisms nedaudz iekustējās, bet tam piemīt laba gravitācija..

Stāsta morāle - vai ir labi apzināties, ka esam labi, ka mums iet labi, salīdzinot ar tiem, kurus dzīve ir totāli apdalījusi?