vakar bija kārtējā terapija. Tā notiek reizi nedēļā, kaut kad laikā, kad esam pieejami gandrīz visi. parasti ceturtdienās vai piektdienās - kad pēc pirmajām darba dienām mēs visi atkal sākam uzdot jautājumu "nahuj?". viss sākas ar skaļu aptaujāšanos par uzņēmumiem-komradiem/konkurentiem. ar publisku atzīšanu, ka citiem ir slikti, sākas lielo plānu un iespēju apzināšana. nav ilgi - kādu pusstundu. 30 minūtes mums tiek stāstīts, ka viss, īstenībā, ir/būs labi, ka TULĪT, TULĪT ienāks tāda naudas govs, ka mīzīsim Brīvības ielas vidū un mums neviens neko nevarēs izdarīt. Faktu, ka par pagājušo mēnesi cilvēki ir saņēmuši pa 100 tubrikiem, lekcijas autors izliekas aizmirstam. "Galvenais - strādāt!" - tas ir sarunas zirdziņš. Jau pusgadu. Es personīgi frāzi "vajag uztaisīt..." pirmajā reizē nemaz nedzirdu. Tikai, kad atgādina pēc dienas or so. Ja nu gadījumā kāds no mums tomēr atļaujas ieminēties, ka "žraķ ahota, blje", vārdu tirāde ar galveno domu "ko sūksties, tu man esi parādā un nevienam tagad nav spīdoši" garantēta vismaz uz piecām minūtēm non-stop. Kā multenēs visādiem paurīšiem acis izplešas 5x lielākas, tā arī mums pēdējā laikā. Vienkārši ik pa brīdim grūti noticēt, ka cilvēks iedomājas mūs barot ar pasakām. Interesanti zināt, cik ilgi?

OK. Darba tirgus arī apmiris. Bet nu es meklēju citu ostu. Izskatās pagaidām, ka esmu vienīgais, bet nu... Tā jau ir "pie darba jāturas" - to tagad skandina malu malās. Bet nu bļe...

Turiet par mani īkšķus [kad nelietojat].