Naktīs gulēdams, večukiņš raudāja, jo jutās tik vientuļš. "KĀPĒC GAN ES NEVIENAM NEPATĪKU? ES, KAM TIK LABA SIRDS," viņš prātoja.

Kādu dienu, kad tikko bija atnācis pavasaris, večukiņš izgāja ārā un pie kokiem piesprauda papīra zīmītes. Uz zīmītēm viņš uzrakstīja: "Mazs vientuļš večukiņš meklē draugu." Un viņš pierakstīja arī savu vārdu un kurā mājā dzīvo.

To padarījis, viņš apsēdās uz kāpnēm gaidīt. Viņš gaidīja un gaidīja. Tā gaidot pagāja desmit dienas un desmit naktis. Dienās spīdēja saule un uzdīga pirmie sniegpulkstenīši. Naktīs tik skaisti dziedāja strazdi, ka večukiņam uznāca raudiens.

Bet neviens nepieteicās viņam draugos. Neviens nelikās redzam mazo večukiņu uz kāpnēm. Desmitajā naktī večukiņš pagura un drusciņ iesnaudās, kad pēkšņi...

...viņu uzmodināja vēss purns saujā. Večukiņam blakus sēdēja liels suns ar asti skaistā gredzenā. Lielais suns laipni paskatījās večukiņā un uzlika savu smago galvu viņam uz pleca. Tas mazo večukiņu tā aplaimoj, ka viņš aiz priekiem nolikās garšļaukus. Sunim tas patika. Tiklīdz večukiņš nosēdās uz kāpnēm suns atkal uzlika savu smago galvu viņam uz pleca un - BLADĀC! večukiņš atkal gulēja garšļaukus.

Večukiņam patikās apvelties. Viņš četrdesmit gadu nebija tā vēlies.

Joprojām bija nakts. Melnie strazdi dziedāja cik jaudas, un debesīs mirdzēja trīs zvaigznes. Večukiņš iegāja virtuvē un iznesa četras kūkas. Suns tās apēda piecās sekundēs. Tad suns nolaizīja večukiņu no galvas līdz kājām. Pēc tam suns pavēdināja asti un aizgāja.

"Atnāc rīt atkal!" lūdzās večukiņš.

Otrā dienā večukiņš sēdēja uz kāpnēm ar astoņām kūkām kabatā. Saule spīdēja tāpat kā dienu iepriekš, un melinie strazdi vilka sliekas no zemes. Kur bijis, kur ne, večukiņš savā rokā sajuta aukstu purnu. Suns bija atnācis!

Večukiņš izņēma no kabatas kūkas un suns aiz laimes vai saudēja samaņu. Tā viņi nosēdēja uz kāpnēm visu dienu. Suns, rāmi iebāzis purnu večukiņa plaukstā. Večukiņš, nekustīgs kā akmens, lai tikai purns paliktu plaukstā. Kad pienāca vakars, suns picēlās un aizgāja.

"Atnāc rīt atkal!" večukiņš teica.

Nākamrīt večukiņš apsēdās uz kāpnēm ar divpadsmit kūkām kabatā.

Visas tulpes bija uzziedējušas, un melnie strazdi lidinājās gaisā ar zariņiem knābī.

Pulksten desmitos atnāca suns. Vienpadsmit acumirkļos viņš apēda visas divpadsmit kūkas. Pēc tam viņš jutās tik noguris, ka aizmiga. Naktij pienākot, suns uzmodās un aizgāja.

Bet nākamajā rītā, kad večukiņš atvēra durvis, suns jau gaidīja. Mute viņam bija pilna ar veciem kauliem un sprunguļiem. Večukiņš kļuva ļoti laimīgs. "Ienāc!" viņš, durvis atverot, aicināja. Vispirms suns iegāja virtuvē. Tur viņš zem galda nolika savus kaulus un sprunguļus. To padarījis, suns apēda večukiņā brokastis. Večukiņš bija bezgala priecīgs, ka sunim gribējās viņa ēdienu.

Vakarā suns iegāja guļamistabā. Viņš tūdaļ iegūlās večukiņa gultā. Večukiņš aiz prieka, ka suns grib bulēt viņa gultā, pats apgūlās kastē uz grīdas.

Nākamajā rītā arī gaiļpiesīši bija uzziedējuši, un melnie strazdi jau dējas olas ligzdās.

Suns ar večukiņu abi uzmodās reizē. Viņi uzslējās sēdus un izbrīnījušies skatījās viens otrā.

"Pareizi, es taču esmu dabūjis draugu!" večukiņš nodomāja.

"Pareizi, es taču esmu dabūjis večukiņu!" suns nodomāja.

Pēc tam viņī izgāja saulītē pastaigāties. Suns apošņāj kokus un večukiņš paostīja puķes. Kur bijis, kur ne, uzradās kāds nejauks vecis un aizlika večukiņam priekšā kāju. Nejaukais vecis nezināja, ka suns ar večukiņu bija draugi. Tikko večukiņš pakrita, pieskrēja suns. Vai, kā nejaukais vecis nobijās! Viņš skrēja, ko kājas nesa. Suns ar večukiņu nosēdās zālē un smējās. Kad viņi bija izsmējušies, kāds nejauks suns izlīda no krūmiem un rūca uz večukiņu. Nejaukais suns arī nezināja, ka večuikņš ar lielo suni bija draugi. Kad lielais suns metās viņam virsū, nejaukais suns gaužam nobijās. Viņš nolikās augšpēdu un ņaudēja kā kaķis. Vai, kā lielais suns ar večukiņu smējās.

Tā aizritēja dienas. Koki kļuva arvien zaļāki. Večukiņš ar suni - arvien laimīgāki.

Pienāca vasara. Vakaros abi sēdēja uz kāpnēm un domāja. Večukiņš domāja par dzīvi. Un cik jauki, ja tev ir kāds draugs. Lielais suns domāja par noraktiem un garšīgiem kauliem. Svētdienās večukiņš nopirka kārbiņu ar cepumiem. Ceturtdienās viņi ēda zirņus ar speķi.

Pienāca rudens. Lapas nobira un melnie strazdi aizlidoja. Bet večukiņš ar suni paņēma segu, apsedzās un turpināja sēdēt uz kāpnēm. Viņi domāja par dzīvi un vēroja visus tos, kas nāca un gāja garām.

Pienāca ziema. Tad draugi iegāja iekšā, jo kļuva pārāk auksts, lai sēdētu uz kāpnēm.

Bet, atgriežoties pavasarim abi atkal izgāja ārā. Tad, lēkādams pa peļķēm, tuvojās kāds bērns. Tas bija skaists bērns raibā kleitiņā ar tauriņu matos. Bērns apsēdās uz kāpnēm un atspiedās pret suni. Suns notirpa aiz laimes un pacēla purnu no večukiņa rokas uz bērna roku. Večukiņam sažņaudzās sirds un pasaule apmiglojās. Viņš apsēdās uz pašas kāpņu maliņas un skatījās prom. Nākamā dienā bērns atkal atnāca un piesēdās sunim cieši blakus.

Tad večukiņš aizgāja prom raudādams. Asaras bira kā pupas sūnās. Un viņš domāja par kāpnēm un suni, un purnu, kas mēdza būt viņa rokā. Bet, iedomājis to otru mazo rociņu, viņš kļuva grūtsirdīgs un skumīgs.

"Es vairs sunim nepatīku, "viņš domāja. "Bērns viņam patīk labāk, jo tas ir mazs un skaists, bet es esmu mazs un neglīts."

Septiņas dienas suns ar bērnu sēdēja uz kāpnēm un brīnījās, kur večukiņš palicis. Un septiņas dienas večukiņš staigāja pa mežu raudādams. Bet astotā dienā viņš atnāca atpakaļ, lai paskatītos, vai suns ar bērnu vēl sēž uz kāpnēm.

Jā, tur sēdēja vēl suns, un tur sēdēja bērns. Sunim galva bija nokārusies kā novītusi tulpe.

Bet, kad suns ieraudzīja večukiņu, viņš aiz laimes kā negudrs drāzās večukiņam pretī. Večukiņš ar suni apkampās. Bērns dejoja un sita plaukstas. Tajā mirklī izplauka sniegpulkstenīši, atlidoja melnie strazdi un sāka vilkt sliekas no zemes.

Večukiņš pietvīka aiz laimes.

Pēc tam viņi, kā agrāk apsēdās uz kāpnēm. Suns ar purnu večukiņa plaukstā. Un bērns ielika savu rociņu večukiņa otrā plaukstā. Kopš tā brīža večukiņam nekad vairs nebija jājūtas vientuļam.