es nezinu, kas ar Jums notiek, jo manis te nav.
muļķīgi it kā, ka mana nespēja šeit rakstīt ir radījusi arī nespēju lasīt un tādējādi mani tik ļoti attālinājusi.
par dažiem no jums ļoti raizējos. un šķiet, ka tam ir iemesls.
tai pat laikā neko nevaru izdarīt. "lietas labā"
tāda nolemta sajūta, ka draudzība tomēr nav vilciens, kurā varu iekāpt atpakaļ.
esmu ļāvusi iet un man ir ļauts iet.
un tad mēs visi ejam.
un esmu jau aizgājusi iespējams pārāk tālu, lai trīs teikumos pastāstīts nokavētais varētu būt pietiekams, lai saprastu un sajustu.
ceru, ka tas nav tik absolūti un neatgriežami, kā man tagad šķiet. lai gan pieļauju, ka dzīves īstenībā viss patiešām ir tieši tik skarbi, cik liekas.

Dievs vienmēr ir klāt. paļaujos Viņa acij un rokai pār jums.