līdz galam droši vien nekad. un tajos brīžos, kas saprotu pat necenzdamās, uzsvars uz intrigu - ja ir tagad, kas būs vēl ?

un tāda problēmu meklēšana jau nav nekas unikāls. tāpat kā tas, ka brīžiem tomēr gribas sajūtu, kā ir kad, tikko no liela lietus pārnācis, vēl ar mitrām kājām un aukstu degunu iegrimsti mīkstā dīvānā un zini, ka paliks tikai siltāk un sausāk, zini, ka vari tur tā atvāzies gulēt, cik ilgi vien gribi, un tad, ja nu tomēr sagribēsi, celties un, mierīgi elpojot, darīt tikai to, ko gribas (un tas vienmēr sakritīs ar to, ko vajag), bet vari arī palikt, sagaidīt, kad atnāk kaķis, kurš, sapratis, ka Tu nekur negrasies doties, uz kādu gadsimtu apmetīsies Tev uz vēdera. ne?