Pēdējās divās dienās esmu ļoti neveikla. Piededzinu, nometu, aizķeros, aizmirstu, aizsapņojos, sajaucu.
Bet tik viegli runāties ar cilvēkiem man nekad nav bijis. Šodien tramvajā sadūšojos uzrunāt tēta māsīcu, veikalā atdevu atpakaļ zābakus, skolā dabūju sesijas lapā parakstus no man pilnīgi svešiem pasniedzējiem, informēju kursabiedrus, mājupbraucot visu ceļu uzturēju draudzīgu sarunāšanos, lai gan šofers man vēl diezgan svešs, turklāt puisis tā neko - jebkurā citā dienā es nebūtu zinājusi, ko šajās situācijas teikt, ja arī būtu vērusi muti vaļā, tad būtu pārteikusies vienā laidā un tādēļ mocījusies ar pamatīgām garīgajām paģirām (nekādas morālās paģiras tādu misēkļu dēļ jau nesanāk.)
Ne jau, ka es šodien pārteiktos mazāk, bet tas pēkšņi mani vairs nesatrauc. Ne runājot, ne pēc tam.
Žēl tikai, ka visādi citādi es pēdējās divās dienās esmu pilnīga švamme. Un skolas rakstu darbi arī neveicas. Es varētu viņiem visiem to visu pastāstīt mutiski.

p.s. taisīju pupiņoto ar mammas sūtītajām kotletītēm, sīpoliem, ķiplokiem un baziliku. piešāvu medu. šķiet, esmu vēlreiz izgudrojusi velosipēdu, jo kāds jau noteikti ir kaut ko tik garšīgu taisījis un ierakstījis arī pavārgrāmata. kopā ar pipariem un pārrīvētu sieru.
p.p.s. es jūrmalā paradu taisīt ļoti mazas kotletes. tā kā lielas frikadeles. kad cepu mājās tādas, mamma tā kā mazliet brīnījās un, nevar saprast, varbūt pat šķobījās, kas tā tāda par niekošanos. viņa jau parasti taisa lielās. ne milzīgās, bet tās vidējās. tikko sapratu, ka arī mamma šoreiz ir uztaisījusi frikadeletes. heh. :)