starp citu, mēs ar māsu atkal esam atpakaļ vecajās vietās. viņa tur. es te. un arī gadi šķir un pieredzes. pagājušās otrdienas vakars tagad šķiet kā brīnums. bet par brīnumiem saka paldies un gaida tos nākam vēl.
es gribētu, lai man ir māsa, pie kuras es varētu "ieskriet ciemos". māsa, kas varētu garāmskrienot pie manis atstāt savus bērnus, māsa, no kuras varētu aizņemties kleitu trešdienas vakaram. zinu, ka tādas attiecības var būt arī ar citiem radiniekiem un draudzenēm, un es ceru, ka tādas man būs - tas nešķiet nekas neticams, jo man ir patiešām lieliski draugi un radi. bet es tik un tā gribētu, lai tā ir tā mana māsa, ar kuru man ir kopīgi vecāki un līdzība asinīs.

Londonā nogāju off the beaten track. Teicu sev, ka esmu atbraukusi uz Londonu šodienā, nevis vēsturi muzejā. Gāju, kur deguns rāda, un tad skatījos kartē, kur tas ir. Žēl, ka Rīga šobrīd ir nedaudz par daudz apmuļļāta, lai tāda ekskursija šeit sagādātu tādu pat baudu. Bet varbūt. Varbūt pavasarī. Jāaizbrauc uz Bišumuižu. Vai Vakarbuļļiem. Tādas vienatnes ekskursijas ir lieliskas. Tikai pēc tam šā vai tā mazliet gribas dalīties iespaidos. Jānoskatās vēlreiz Into the wild.

Un es gribu uz skolu. Pat vairāk par tiem, kas it kā ir vistuvākie, gribas satikt visus tos pārējos. Parunāties pie pusdienām. Kādu samīļot vai iedunkāt. Man nekad nav bijusi tāda "kolektīva" sajūta, kādu gūstu te. Nepierasti, cik gan tomēr parasta ir tāda sajūta un reizē tik neparasta. :) Mācīties arī gribas. Un cītīgai būt. Aizrauties ar kaut ko, jo tā dzīvot ir daudz vieglāk.