visvairāk pietrūkst saturīgas laika pavadīšanas tais biežajos brīžos, kad nespēju gribēt pātraukt savu nespēju gribēt. kur man tāda nespēja, kur man tāds pašsaglabāšanās reflekss tik tuvs pašiznīcināšanās "refleksam" radies, kas to lai zina un kam gan to vispār gribas zināt. veselumu gribas, to gan. nogurusi no fragmentiem, steigas paviršības, no apgrābstīšanas, netikšanas līdz galam, es laikam esmu gatava apstāties pavisam.

(nebiju ievērojusi, taču rādās arī par šādu apstāšanos tomēr būšu sevī reiz nejauši noteikusi "nekad man tā". visvienkāršākais skaidrojums, no kura derīgums niecīgs, bet vismaz skaidrojuma klātesamības sajūta un cita man nav. vismaz putnubiedēklis panikai.)

un tad es domāju par nākotni. kur šodien laika nepietiek tam, kas potenciāla pamatnodarbošanās, un vēl mazāk tam, kas tikai hobijs, es rīt grasos iegūt laiku visam, hobiju pārvēršot par pamatnodarbošanos un pamatnodarbošanos par hobiju. pavirši skatot, jocīga loģika. bet redzu pamatojumu, redzu, ka tā tas tiešām darbosies.

tikai aizrautības trūkst. varu atļauties vien tādu acu mirdzēšanu, kas šķiet nenovēršama brīdī, kad redzi - šajā plānā viss skaisti un precīzi kopā iet. sajūtai, ka tas būtu mans plāns, mans piepildījums nepietiek. nepietiek pat gribēšanai, lai tas galu galā tomēr izrādītos plāns Mans un piepildījums Mans.

esmu atradusi ceļu, kā izvēlēties neizvēloties. kā virzīties tālāk nekur neaizejot. atstāt visas durvis vaļā un nevienas neaizvērt.

līdzīgi, kā es te esmu pateikusi visu, bet tajā pat laikā - neko. vispārīgi vārdi, nekā konkrēta. esmu atklājusies, bet tajā pat laikā - ciet.

cik ilgi tā varēs. un vai nav maldīga tāda varēšana