uz vienas puses durvju zīmei - man nav skumji, tās ir gammas.
uz otras puses durvju zīmei - tās nav gammas, man ir skumji.

šodien nezinu, kas ir durvis.
mans vīrs bija maiznieks. viņš agri cēlās, gāja cept, man bija balts, garš kokvilnas naktskrekls, izvadīju viņu ārā, sēdēju pie loga, sala kājas, pievilku pie vēdera, varbūt biju stāvoklī, skatījos kā virs jūras aust saule un ēdu siļķu liemenīšus no plastmasas spainīša. pirms tam bija vēl sapņu. viss stāsts no paša sākuma.
un atkal jau tik neticami reāli, uz miesas un nemiesas sajūtami. un atkal jau nezinu, kam vajadzīgs nomods.