man vēderā pukst sirds. tā, ka var ar aci redzēt. citādi atkal ir spocīgā jušana vērot, kā kāds ir pārdzīvojis to, kas man ir tagad. un reizē zināt, ka veikt kādu analīzi, meklēt secinājumus varbūt labāk nevajag, jo šā kā tā man ir paredzēts cits scenārijs. brīžiem neticās, ka vēl joprojām ticu - šis cits scenārijs tāpat būs man labākais. un vēl tā sajūta, ka vēroju, ne dzīvoju savu dzīvi. un visas tamlīdzīgās muļķības, kurās iedziļināties vairs nav nekādas vēlmes. un tagad man vēderā pukst divas sirdis. ir pasaulē vēl par ko priecāties.
|