mamma, rakstot ar pildspalvu, čukst.
es esmu patētiska. bet tas man tiešām ir no tēta.
un vispār es jūtos tā, it kā dzīve mani jau būtu izmācījusi, tā teikt pārādījusi visus savus vaigus un sapērusi pa manējiem, bet tā kā reāli man dzīve neko briesmīgu nav nodarījusi, tad man kļūst bail par to, kas viņai vēl ir tikai padomā, un, lai nebaidītos, es nospriežu, ka vienkārši esmu patētiska.
tētim ir skarba dzīve. tikai nesen paskatījos uz viņu tā īsti, kā uz cilvēku. mammai arī, bet viņai tas trakums ir jau pāri. spocīgi, patiesībā, tā izlīst no bērna ādas. tie žēlumi par mammītēm, kas nāk mājās nogurušas, vai tētiņiem, kas no rītiem grib pagulēt, tie, izrādās, vispār nekas nav.
p.s. vai bezdarbniekos nepiedāvā kādus kursus, kas man iemācītu, kā, ja ne nedomāt un nerunāt visu laiku par sevi, tad vismaz darīt to tā, lai izklausītos, ka runāju un domāju par citiem. es mīļuprāt pārkvalificētos.