braucam mājās no leļļu kameroperas rēzeknē.
r. - brāli, padziedi man šindlera saraksta tēmu!
br. sāk dziedāt plaukstiņpolku
r. protestē
br. - kas tev raudāt gribas?
r. - patiesībā jau gulēt, bet ja paraud, tad ir vieglāk iemigt.
br. - ko tu stāsti! nopietni tev tā ir?
r. - nu taču, kad es biju maziņa, tā bija vienmēr, un..
br. - šausmas, tad jau es esmu vainīgs. kad raudāji, tad liku gulēt.

pēc desmit minūtēm br. tomēr padzied šindlera tēmu.
vēl pēc piecām minūtēm esmu iesnaudusies, par spīti tam, ka sēžam busiņa aizmugurē, kur krata kā pie nopratināšanas.