Tas laikam bija februāris. Viens no tiem vakariem, kad aukstā mājas daļa bija pārāk auksta un ar karstu tējas krūzi rokās es vēru durvis uz silto mājas daļu. Durvis nevēlējās padoties manas krūžainās rokas priekšā, vismaz ne uzreiz, tādēļ puskrūze tējas izšļakstījās uz manas kājas. Daļa tālāk par čību nedevās, bet daļa ar triecienvienību izskrēja cauri manām kokvilnas zeķubiksēm. Tas bija skaists apdegums. Dzija lēni. Sāpēja maigi. Skaisti uzpūtās. Precīza apļa forma. Rētas nav.
Tagad karstu krūzi nesu "sānā". Tā, lai tālāk no kājas.

Bet tējas vietu uz manas pēdas es tev varu parādīt arī šodien.