man tik ļoti patīk lētās biļetes laikā brīvdienā braukt uz rīgu un zināt, ka ir darbadiena, pavasara zilas debesis un pienācīgo epitetu&lietvārdu rinda Nr1., bet salst rokas, redzēju šausmīgi skaistu meiteni, viņa steidzās, ik pa brīdim paskrēja un ik pa brīdim izskatījās neapzināti skaista vēl vairāk, viņa noteikti ir no tiem cilvēkiem, kas steidzoties nekad nedabū sarkanus vaigus, sasvīdušu matu šķipsnu uz pieres, karstu muguru un nemierīgu elpu, mani tagad uzvelk rokpeļņa fausts, un vairāk kā jebkad šī lasīšana iedalās acīmredzamos posmos, par tiem es gribu uzrakstīt un tādēļ gribu tagad iet parkā un lasīt, lai izlasītu (tas nekas, ka braucu, lai darītu pavisam citas darāmības), jo pie brokastīm nevarēju atrast avīzi, bet tagad man somā ir kd ar rokpelni virsū, ir sajūta, ka tur rakstītais var paskaidrot tuvāk, tieši tādēļ to vēl nedrīkst lasīt, un uzvilkšanās ir mazāk grāmatas vaina, drīzāk tas, ka es visu laiku redzu, kā viņš sēž pie galda un gārdz savu gārdzienu, tik nedabiski īsti un tuvuesoši, nu jā, un skaistā meitene steidzās, un es sāku steigties viņai līdzi, un galvā skan sivēntiņš: "kāda gan jēga no lielajiem plūdiem, ja blakus nav drauga, ar ko kopā uztraukties."