carmina burana carl orff
28. jūl 2007 18:42


nu ko, bļinciki, no rīta ejot dušā es apdauzīju elkoņnervu ar tādu prieku, ka maz pietrūka ieģībt flīzītēs ar miesu un dvēseli.
no ku ar es, bļinciki, šodien gribu pinkšķēt jau mēģinājumā, pasarg mani sauss kabaclakatu dievs šīvakara koncertā, un volmārs/omārs ar savu kameru arīdzan nāca raudāt, tā ka atļauts Skatīties Panorāmu, atļauts, bet tikai šovakar.
a ko tur nuk, šoreiz pēc liepājas man atšķirības pēc ir nevis smieklu krampītis, bet gan vemdinošais galējības prieks par visu pēc kārtas, esi mans psihoterapeits un pieturi matus, tas tādēļ, ka man visi nervi puncī, dupsī, un, bļinciki, arī elkonī, tutū, velkonī, vel koni, vel savu koni, mākoni visu diennakti par 3.6 santīmimem minūtē.

//aa, gandrīz nepiedodami aizmirsu - un korī, ai, ai, kādi dziedoši vīrieši, ai, un četri kontrabasi mums šodien, kaut ko tādu es vēl neesmu redzējusi, nē, nē