jā, kad es vēl gāju kompozīcijā, man vienmēr gribējās rakstīt trīs ceturtdaļās. protams, ka vienkārši. bet skaisti arī un banāli arī tā kaut kādu romantismu izrādīt.
jūtos smaga. ne, ka tas būtu slikti, drīzāk kā tāda lāse, kas lielā augstumā pierietējusi tik pilna, ka vairs nenoturēties un krist. tāda pilnības un reizē iznīcības smaguma būšana.
nezinu, vai tas ir labi. nezinu, kurā brīdī apstāties, bet lāses jau nevar apstāties no pieresnēšanas un nopilēšanas, nu pilnīgs, jā, un tev taču patīk justies dzīvai.