pilnīgs antikontakts, sēdējām ar kati un domājām par to, kāpēc abas šodien jūtamies neērtas. neērtībā kā tādā. un man visu laiku tāds nieziņš visur, tā gribēju mājās, ka negribēju braukt mājās, jo nespēju iedomāties, kā ar savu nieziņu varētu nosēdēt divas stundas vienā autobuskrēslā. zini, kas ir nieziņš, tas ir kā tad, kad sāc internetā meklēt plaukstu līniju tulkojumus un tā sāk niezēt plaukstas vidus, ka līdz padusei tāds ragains striķītis stiepjās un kutinās, tad pa sānu uz vēderu un tad mazliet pazūd, bet es tagad negribu par to domāt, citādi viņš atkal ir klāt.
gribu rakstīt friends only, bet nav jau atšķirības. kādreiz nebija atšķirības. kādreiz man patika visi cilvēki, pat tie, kas pakāpās uz manas galvas. tagad kļūstu arvien čaulaināka, asāka, atrodu arī tādus cilvēkus, kas man nepatīk. aarg un nepatīk, man nekad nav patikusi sajūta, ka man kaut kas nepatīk. taču pat nepatika pret nepatikšanu ir nepatika, un tas man nepatīk tiri piri, saproti. stāstu to mammai, viņa man saka - bet tas ir labi, meit, ka tev nepatīk daži cilvēki. es būtu nobažījusies, ja tev visi bez izņēmuma patiktu.
gribu palasīt labu, vecu dzeju. tādu no 1920. gada Krievijas vai var arī Francijas. nezinu, kas tur ir. jump in it.