zinko, es redzu cauri plakstiņiem.
snaudu vilcienā, te pēkšņi melns vairs nav melns, tāds pelēcīgs, kā alumīnijā iespiests reljefs, redzu savas rokas savā klēpī. domāju, moš sapnis. atveru acis. aizveru, redzu, pakustinu vienu pirkstu, pakustās arī bilde. pakustinu citu pirstu - bilde atkārto. atveru acis. aizveru. redzu arī pretējo solu un it kā logus. labajā malā lidinās taisnstūris ar ovālu, kurš izskatās kā seja, pat vairākas sejas, bet ļoti zūdoša bilde, nevar nofiksēt vaibstus, ne ko. vo tā. vēlāk dienā arī mēģināju. parasti, kad aizveru acis, skatos kaut kā uz iekšu vai leju, bet te vajag tā uz priekšu skatīties un visādi joki redzami - gaišas diagonāles un trijstūrīši. var mēģināt saskatīt arī lietu siluetus, bet daudz kas ir atkarīgs no gaismas tur ārā. kur patiesība, hehe.
pirmajā mirklī mazliet sabijos, bet drīzāk izbrīnījos. kā vienmēr, kad jocīgas lietas - pielieku ķeksīti, ka defaults un dzīvoju laimīgi.
starp citu vakar vecrīgā man pretī nāca Rainis melnā mētelī, bet aizvakar es kāpu lejā no perona blakus blondam džonijam depam. bet tas jau ir pavisam savādāk. nez vai kaut kur ir kāda aktrise, kas izskatās līdzīga man. (un otrādi nē?) :D
brīvlaiks. pirmā nedēļa tīri koncerti un mēģinājumi. otrā nedēļa nozagta no sesijas. galu galā tāpat kā skolas laikos viss.