nē, es vēl gribēju teikt, ka tā ir. ne jau tāpēc, ka filmā tā bija. bet tāpēc, ka es tik bieži jūtos kā dzejolī. un tajos brīžos es nekad nevaru to pierakstīt. pat ne aplami, glupi un neveikli. vispār nevaru. tas ir kā pasaule smietos par mani un teiktu, redzi, tāda ir dzeja, redzi, šitā ir metafora, kas ir patiesība, un šitā ir patiesība, kas ir metafora, un redzi, visas patiesības ir metaforas un tu drīksti domāt, ka visas metaforas ir patiesības, bet nē, nē, tu to neuzrakstīsi, tu zini, ka tas ir tik īsti, ka nenoticēs, tas ir tik īsti, ka pat tu nenoticēsi pati sev, un tādēļ tu tagad redzi, es tevi ielieku dzejolī, tu esi tā meitene no trešās rindiņas, tā, kas parkā lasa dekameronu, ceturtajā rindiņā tevis vairs nebūs, and that's how it is.
mokoši vispārībā.
bet tagad māris atnāca runāties.
par šlāpina diskotēku uzrakstīšu vēlāk. ;)