Puspaciņa o-jā bekona grauzdiņu. Trīs ziemas bumbieri. Glāze možuma meža zemeņu tējas. Tā par Stranger than Fiction. Dastinam Hofmanam ir maza kājiņa. Tik slaida un plāna pēda. Es arī gribētu sev tādu. Bija arī plāna baltmaizes šķēlīte, kad siera zupa šķita pārāk sāļa. Sākums tai filmai ir vienkārši ideāls. Es gan inerē būtu likusi Hofmanam rakstīt atpakaļ, pretī, dots devējam atdodas, bet tā tiešām varētu kļūt nevis par ģeniālu, bet pār strīpu šautu niansi. Amerikāņu patents tai ziņā, ka galvenā doma - apstājies, paskaties uz savu dzīvi, sāc dzīvot tā, kā vēlies. Viņiem ir patents. Lai. Un kāpēc gan tā nevarētu būt. Turklāt. Ja tas tā tiešām notiek. Ja notiek tā, ka šī filma ir. Viņa ir. Tas brīdis, kad Heroldu notrieca autobuss bija vienkārši lielisks, skaņa, bilde, vahau, es vēl brītiņu jutu priekšējo stiklu sev uz vaiga, pleca un labās krūts. Un tādu kā izliekumu mugurā. Kas rodas, kad atliecies, krīti atpakaļ. Kad mēs aiziesim uz kino, paliksim līdz beigām. Visi vienmēr aiziet nenoklausījušies titru dziesmas. Bet tas ir kā piedzemdēt bērnu, kādu ķermeņa daļu atstājot iekšā. Jebe tev ir labāks piemērs.
|