filmu nedēļas nogale beigusies. The Shawshank Redemption, The Prestige un Donnie Darko.
interesanti, vai tas ir kādā veidā saistīts ar jūtu trulumu, varbūt ar jūtām vispār, nu, interesanti, kāpēc man tā gribas izjust to aizmiršanos pielīpot ekrānam un ieaugot austiņās. nezinu.
man gribētos aiziet pie psihoterapeita. tikai neviens no viņiem jau nav tāds, kādam viņam pēc funkcijas būtu jābūt. un ja es gribu vienkārši parunāties, ir taču tētis un mamma, ne? :)
starp citu, kultūras dienā bija divas kļūdas. kad gribēšana kļūst lieKāka par varēšanu, un ōpīšu soliem, nevis Ūpīšu soliem, lai cik skaisti un poētiski arī tas neskanētu. man negribējās to publikāciju. nevis publikāciju vispār, bet tieši to publikāciju. tomēr esmu priecīga, ka tieši piektajā oktobrī. tas ir pats īstākais datums, kurā tas varēja notikt. arī jaunajā cbkalendārā esmu oktobra lapā, tu nevari iedomāties, cik ļoti tas mani priecē. es jau pagājušogad gribēju būt oktobrī, tā vietā biju februārī. tas ir kā bērnam. tu saki viņam, kā jādara, bet negaidi, ka viņš tā uzreiz darīs. paies brīdis. un tikai tad.