manā vilcienā brauc hitlers. un krievu vīrietis (to var pateikt pēc sejas) ar blondiem matiem, lielu galvu un mazu, priekšpusē koncentrētu, aristokrātisku sievietes seju. trešdien viņš ļoti galanti dzēra bio kefīriņu. šodien arī. negribēju gulēt, jo, kā vienmēr vilcienos, man atkal bija platās acis, tās ieplestās, neaizveramās. lasīju mamardašvili, bet galu galā viss vagons klanīja galvas un es tai skaitā. merabs saka - Kad jūs mīlat citu cilvēku, jūsu attieksme pret viņu - tā ir viņa iespēja būt par to, ko jūs viņā iluzori redzat, būt labākam. merabs saka arī citas interesantas un interesantākas lietas, bet vienmēr jau iekrīt acī tieši tas, kas konkrētajā brīdī visvairāk atsaucas uz nesenā pagātnē piedzīvoto. atklāju nepieredzētu mīlestības formu. gluži līdzcilvēcisku, ne partnerisko. katrā ziņā, tas liek daudzas lietas darīt pirmo reizi. piem., šodien pirmo reizi dzīvē izsekoju cilvēku, un pirmo reizi pazaudēju gluži mistiskos apstākļos. ak, ja vien neskaita otrdienu, kad es sekoju puisim, kurš traki kratīja savu somu, tādejādi traucējot man izlasīt, ko vēstī piespraude ar tekstu: "gribi nomest svaru? pajautā, kā!" jā, tad kā īsti?
|