publikas klepus starp koncerta daļām -

Dzeja
Eduards Aivars

Eduards Aivars patlaban krāj dzejoļus grāmatai, kura sauksies tāpat kā šis cikls — Sāras mīlestība. Prozaiķi mēdz iezīmēt gan sava, gan pretējā dzimuma raksturus un iekšējos monologus. Dzejā tas notiek retumis, un tad tie ir viens vai daži dzejoļi, bet šeit dzejnieks vai pusi grāmatas raksta tā, it kā sieviete rakstītu vīrietim. Aivars atzīstas, ka rāda dzejoļus pat vairākām sievietēm, lai pārbaudītu, vai sieviete tā varētu rakstīt, vai tekstā nesāk uzdarboties vīrišķais. Ja tas atklājas, tad dzejolis tiek izmests.

***

No cikla Sāras mīlestība

Tikai izlasi līdz galam, mīļais

S.

21

tā arī neviens mūs neredzēja

vai stāvēja klusu un rija siekalas

tas tiešām bija kā citā dimensijā

atcerēties pirms gulētiešanas vai rītos gultā

lieku kopā posmus, kuri nesader

pa vidu bija jābūt vēl kam

un šonakt sapnī

vēl tagad plauksta glabā viņa maigo piesātinātību

22

tu man esi kā tie sekreķiki

ko mēs veidojām bērnības nostūros

jāatrod skaista stikla lauska

ja tā ir matēta kā istabas durvīs

ko varēja tikai pa blatam

tad ir palaimējies

jāizrok bedrīte zemē

skaisti jāsaliek kāda puķe, lapiņas

akmentiņš, spalva vai kas vēl atrodams

jāuzliek virsū stikliņš un atkal jāaizber ar zemi

neatstājot nekādas pēdas, ka tur kas ir

ik pa laikam var atkasīt un apskatīties, cik tas skaists

priecāties, ka tev tas ir

ja kāds neuziet un nenolaupa

vai pats neaizmirsti šī noslēpuma atrašanās vietu

23

kad atvadījies, man likās, ka manī iekšā

ir tevis ielikts sildītājs, kas atkausējis laukumiņu

ar robainām malām kā elpa uz loga

kad ārā mīnus divdesmit

ja tevi tas interesē, varbūt man arī jāpasaka:

man bija tik labi ar tevi!

vienu brīdi gandrīz pateicu estevimīlu

tas bija bez prāta, spontāni, vienkārši aiz baudas

tādēļ pati izbrīnījos

un kamēr domāju to mirkļa simtdaļu

tu pats paprasīji, un tā es nevaru

vēl man plaukstās visu dienu bija tava smarža

vakarā tā pazuda, bet naktī atkal uzradās

aizmigu minot, ko man tā atgādina

man redzējās vecāsmammas podi

kā māla krelles uz koka žoga, bet tas nebija tas

varbūt drīzāk skolas laika piektdienas vakars

kad vēl turi rokās somu, bet priekšā ir brīvdiena

25

kad biju pusaudzes gados, baidījos,

ka var notikt avārija vai uzklupt atombumba,

gribēju paspēt izjust tomēr, kā tas ir

apprecēties, piedzīvot savas kāzas

kā ir, ka piedzimst bērniņš, un vēlāk

lai izaug, un kā ir, ka atkal dzīvo, it kā būtu brīva

it kā tiešām atkal no jauna, šoreiz ar apzinātu baudu

var paseksoties

kā tas ir, kad netraucē bērns, slima mamma, rūpes

uzzināt, kā tas ir pa īstam

kā filmās un grāmatās aprakstīts

26

stāvot nelielas kraujas malā

ko tur liegties, domāju par tevi

varbūt tikai skatīties, aptverot un iesūcot visu

vai mesties iekšā un baudīt pa daļām

mākoņi mainās un ēnojas kā vasarā

zeme pacēlusies ieelpā

slidinot sev no krūtīm nost porainā sniega tabletes

kas drīzāk ir bezē cepumi

27

rītos gan izšļācas putnu balsu strūklas

taču vienlaikus salst un līst

vakaros ēnas ieraujas sevī kā mazie gliemeži ar radziņiem

kad tos paņem rokā, un pasaule kā apgriezusies

savādi zilais debesjums ir kā milzezers augšā

jo zvaigznes vakarā ir tikai māju logos

dāvinu tev stīvās nelielās ūdens bedrītes rītos

zeltenpelēkajos kumšķos starp priežu pirkstgaliem

es zinu, tās ir tikai ziemas paģiras

28

es tev nevaru izstāstīt sajūtu, kas mani dažkārt pārņem

vienatnē ejot pa ielu vai kādā koncertā sēžot

kad sapņoju par tevi tā, it kā viegls pūkains mākonis manī

man iekšā, aiz ribām, tas ir kā bezsvara, ceļ mani augšup tik mīļš

šķiet, izplūst kā akvareļkrāsas mans fiziskais veidols

visi redz, cik labi es jūtos, un esmu kā glezna restaurēta

29

lūkojoties uz puķēm balkona kastē, es zinu

tās mēdz liekties līdzi vējiem

austrumam, ziemelim, visiem jauktajiem

gadās, ka padevīgi, līdz zemei

taču nekļūst par nepuķēm, nemaina krāsu

nepaliek mazāk apbrīnojamas, nekošākas, nesmaržīgas

kādēļ tad uzskata, ka sievietei tik stingri jāietur sava līnija,

savs es — ka pakļaujoties, interesējoties, viņa var zaudēt no sevis

kā "bēgošā līgava" — tik bail un bail tiem cilvēkiem no cilvēkiem

bailes no laimes, bailes no jūtām, no pieklājības

tikai pārdot un pirkt izkāmējušu maijpuķīšu pušķīti Rīgas tirgū nav bail

32

apbrīnojami, apskaužami pat sev pašai

dzīvoju bez laika un ātruma ievirzes —

v prostranstve

ir foršāk nekā tad, kad nākotne bija vēl pieblīvēta —

ko izvēlēties, ar kuru precēties, vēl bija jābūt ģimenei

tur bērni, vecāki, no ārpuses lūrēja morālisti

toreiz nākotnes skrejceļš izskatījās

kā padomju laika piena produktu veikala lete

33

šī pilsēta ir manas jaunības pagalms

ja tiksimies centrā, kritīsim uzreiz sudrabegļu audzītē

kur agrāk bija Ļeņina piemineklis

tu apgultos zālājā un atspiestu plecus pret egles stumbru

bet es uzsēstos tev virsū, ar seju pret tavām pēdām

mūs varētu redzēt tikai no viesnīcas augšējiem stāviem

un varbūt tiem no pašas augšas mēs izskatītos kā mazi punktiņi

viņi nodomātu, ka suņi kopojas

34

ko tu teiktu, ja vecais brūtgāns

mani atvestu uz baznīcu gandrīz kailu

ietinušos zvejnieku tīklā?

tas būtu vienīgais

tu tur saldās šausmās

mācītājs bēgtu

rīt nāktu atkal

35

parterī — kas par vārdu!

man šķiet, ka uz galvas var uzkrist tā tonnīgā lustra

balkonos smacē griesti un stāvās rindas

pēc izrādes gribas visu kritizēt

man vairāk pa prātam aizlaisties uz Daugavmalu,

tur pavasarī pilns dažnedažādām putnu balsīm, un padziedāt līdzi

kad pāri mūsu dārzam veļas plūdu ūdeņi un pīlēm jāairē pret straumi

pasmieties, kad kolēģu māju apskalo ūdens,

bet Jānis sēž uz sliekšņa un makšķerē zivis

ja godīgi, esmu bijusi Operā

vairāk nekā tu

36

vasarā dzeltenās pļavu puķes

tie ir saules gabaliņi, kas krīt

kā meteorītiņi, kamēr mēs guļam

37

esmu tava neligzdojošā

lidojumu draudzene

saudzē mani