kā bērnudārzā, tu man patīc, sēdi blakus, atvadoties apkamp visus, jo gribas uzsist pa mugursomu vienam, sēdi blakus, ķer skatienus, smaidi, sēdi blakus, man pedējā laikā ir savādi nofokusējies skatiens uz cilvēku acīm, es neskatos tīšām, bet pēkšņi zinu kādā krāsā ir acis visiem satiktajiem cilvēkiem, sēdi blakus, augštilbs vai elkonis, nekad vēl neesmu izjutusi tik spēcīgu miesisku iekāri. ne kā bērnudārzā.
un vispār - es nekad neesmu gājusi bērnudārzā. man ļoti patika seminārā, bet tagad tomēr gribas lielu un milzīgu neko, nedz gribu ko rakstīt, nedz satikt vēl tādus cilvēkus, tas viss kļūst par vampīru, kad vairs neesi tajā tieši iekšā.