Mēnesnīcas naktī var tālu redzēt, lasīt kaut grāmatu un meklēt gliemežus zālē. Bet kad pie savām mājdurvīm, pēkšņi izdomā veikt apgaismību un ieslēgt lampu, lai atrastu īsto atslēgu īstajām durvīm, ārpus elektriskās gaismas lokam nez no kurienes uzrodas necaurredzama tumsa un neziņa.
Piemērs teicienam, ka "esmu dumjš un man ir labi" vai ar "domāšana kaitīgs ieradums". Cilvēks var redzēt, sajust un saprast augstas gudrības (daba, mēnesgaisma), bet tad pēkšņi nāk kāds nebūtisks materiāls sīkums (atslēgas), kura dēļ jāievieš apgaismība - prāts kā lietu mērs un robeža - un visas tās augstās gudrības, ieslīgst pekles tumsā un pārpratumos.
kaut kā tā.