sūri grūti hipopotams pūlējās laizīdams obelisku. mērķis bija nolaizīt līdz centram. (hipopotama centram?) kovārnis lidoja garām un nosauca hipopotamu par grafolaizi un laizmāni. bet apsaukātais pacēla augšup savu hipopotamīgo purnu un teica: "Ko, vārni, tu teici?". ja man būtu blats ar nejaušību, tad iespējams tur augstāk būtu rakstīts apsūkātais, nevis apsaukātais. "Ko tādu tu teici?" ļoti hipopotamīgi norūcās hipopotams. neko tādu. es tikai atklāju jaunu periodu (blats pie vēsturniekiem, varētu nodrošināt šī perioda oficializāciju). laizīt ir svarīgi un nopietni, tāpat arī visas citas mutiskās lietas tiek izvirzītas acīmredzamākās vietās, kamēr dzirdēšana izrāda tikai savu spēju nedzirdēt un tādejādi liegt saprast vai neliegt pārprast. "Mhm, nosaukums, ja?" nevērīgi pieklājīgi sarunu neaptrūcināt centās mans mīļais hipopotams, kurš nu jau atkal bija pievērsies obeliska laizīšanai. jā, nosaukums kā suga. savukārt ģints varētu skanēt tā - jo nesaprotamāks saprotamais, jo saprotamāks nesaprotamais. "Tev tagad vajadzēs blatu arī pie bilologiem, ja?"
nu labi. pašanalīze. pašlaikanalīze. sūri un grūti grafolaizisku noslieču laizmānis hipopotams pūlējās nolaizīt obelisku līdz centram. būs jāpainteresējas pie tēlniekiem, kā tur tās lietas darāmas.