sestdienās, kad tantes klapē segas,
mūsu gultas palagos nosēžas putekļi,
un pamodušies no sir(r)eāla sapņa, ;)
vēl guļot mēs zīmējam putekļu eņģeļus.
tur lejāk zem deķa, jau atkal ir vaļi,
tikai šoreiz tie apzinās lietu nozīmību
un klusiņām dungo, pavisam mierīgi -
tādi putekļu eņģeļi ir ļoti trausli.
tantes ķeras klāt savām grīdsedziņām,
putekļi pieņem mūsu kopīgās eksistences formu,
un tikai dēļ eņģeļu trausluma es neiekožu
tavā degunā, kas kā zemene pūdercukurā tīts.

sestdienās, kad tantes, sarijušās putekļus,
klapē viena otrai pa muguru, saule spīd,
un pirmās personas daudzskaitlis smejas
pieradinātus putekļus ir vieglāk elpot.




It's so good to take a new road and never look back.