labdien.
es lieku ķieģeļus uz zemes.
mani sauc mūrnieks.
kad būšu salicis sienu, tad celšu blakus nākamo.
precējies, sieva pavāre.
viņa visu laiku atkārto, ka mana siena ir grīda. lai nu kā, viņa ļoti labi prot staigāt pa manis mūrētajām sienām.
"Saproti, ne jau katrs var staigāt pa sienām!" es klausulē bļauju savam brālim.
domāju, ka tiešām saprot, tikai viņam ar ausīm švaki, nedzirdēja signalizāciju un nokļuva biezās sienās. telefona viņam nav. sieva gan katru vakaru aizrāda, lai es beidzot zvanīt viens viens divi. lai nu kā, brālis vienmēr mani uzklausa.
tikai laiku pa laikam pīkst.
"Saproti, tas viņiem biezajās sienās tāds dialekts." es mūrējot stāstu savai sievai. "Un kā gan tu nepīkstēsi, kad tāda dzīve."
kad viena siena ir pabeigta, es ceļu nākamo. pavisam vajag četras. un blakus jumtu.
ar skursteni, jo mana sieva ir pavāre.
un ar plānām sienām, jo manam brālim švaki ar ausīm, tādēļ es ik pēc trim ķieģeļiem paņemu trīs no apakšas nost. sieva gan visu laiku atkārto, ka man tik vien esot kā trīs ķieģeļi.
lai nu kā, es turpinu likt ķieģeļus uz zemes un, kad būšu pabeidzis sienu, piezvanīšu tev atkal.