Tēvs par mani smejas un saka: "Re, re, sākusi pelnīt, nu pērk grāmatas", smejas un atceras sevi čaka ielas antikvariātā, jāņa rozes grāmatnīcā. Mans tēvs, kurš notis nav mācījies, stāv starp noputējušām vāculaikā izdotu nošu kaudzēm un, paļaudamies vien uz savu intuīciju, pērk melnus dārgakmeņus uz kātiņiem. Man tēvs, kurš toreiz nenopirka mīlenbahu par 40 rubļiem, nu nolūkojas uz mīlenbahu 400 latos. Un es domāju, cik ļoti viņam ir žēl, ka vairs nav tā kā bijis. Un stacijā, gaidot savu māju autobusu, es pērku grāmatas. Deviņi stāsti un maza elsberga prēmijas grāmatiņa, kura pietiek tikai pusei ceļa. Otru pusi es saceļu kājas un, atgāzusies krēslā, skatos pa logu. tur nocenotās gramatās atradis universālas mīlestības noslēpumus, tu beidzot sacel adatas un nolem izskaitīt manus matus, tas ir iebiezināts piens un karaoke autobusā, es meklēju uz kuras stīgas tu slēpies, kaut zinu, tās visas ir tavējās.
esatnācuarkājāmuzmājāmarmājāmuzkājām, dzied gaišmatainais jauneklis ar kājām ejot uz mājām no jūras. NuKāGanVarētuNedrīkstēt! nogaršotmanujogurtu, brīnās gaišmatainais jauneklis liekot puncī naksniņas.
|