manā ielā dzīvo autists un meitene ar attīstības traucējumiem. garīgi atpalikusī tā sacīt. un es bieži iztēlojos, ka mēs varētu būt draugi. negaisam tuvojoties, kopā skriet, vicinot virs galvas jaku un sakļi pūšot, kā to redzēju darām autistu. sveicināt visus pretīmnācējus, smaidīt viņiem un apstāties, lai noskatītos to aiziešanā - kā to redzēju darām meiteni. vai tad tu esi garīgi atpalicis, tādēļ, ka tev nav kauns izrādīt savu interesi par citiem? vai tad kauns ir kaut kāda neatliekama stadija? citkārt es iztēlojos, kāda slimība man piestāvētu vislabāk, kāda garīgā atpalicība, kāda psihiskā novirze. ne jau, ka es vēlētos to piedzīvot. bet vienkārši tāpat - dažkārt iedomājos, cik savādāk tad viss būtu, vai ne? tad es staigāju pa māju ar acīm ciet, vai cenšos ko izdarīt tikai ar kreiso roku, izlīst kaut kur zemākpieliecot muguru vai gulēt tikai uz kreisajiem sāniem. man ļoti patīk lasīt markesu. tieši tādēļ, ka viss it kā šķiet tik vienkāršs un parasts, bet tad pēkšņi pulkvedis, saka sievai, ka viņi ēdīs sūdus, vai arī cienīgtēvs anhels iziet aiz stūra un, smakas dēļ elpu aizturējis, spēcīgi nolaiž urīnu. nē, nu lab, tas izklausās pēc otrās klases jokiem par kakāšanu un čurāšanu, tomēr.. reiz es lasīju, ka viņš uzvilka pulksteni un nolika gaili. man tas likās tik ļoti savādi, ka sāku smieties - redz, par gaili paņemšanu iepriekš nekas nebija teikts, bet nu tas tiek nolikts. un kas gan tas vispār par gaili? galu galā palasīju atpakaļgaitā un atklāju, ka cīņas gailis tomēr tika paņemts tikai es tajā brīdī biju aizsapņojusies vellszinkur. rīt desmitos, vienā vietā, līdz diviem, tad četros citā vietā, līdz septiņiem, tad vakariņas un pusē desmitos citā vietā un tad līdz rītam, vai parītam, aizparītam. tu saproti? lūk, tāda vasara man patīk. vasara, kurā nav laika. vasaras naktis, kad nežēlīgi nāk miegs, bet tu vienos naktī sēdi pie datora un dari Neko. slapji mati. mana bize piestāv. piestāvi tu arī. guļ. buļ. nekas. arlabunakti.