kreisā puse man sevī vienmēr ir patikusi labāk.
neviens jau neticēs, ka tā patiešām bijis, kad stāstīšu par kāpņu margām un durvīm, kas čīkstēja melodijā. neviens jau neticēs, ka tā patiešām garšoja meža zemene. vissaldākās ir visskābākās. neviens jau neticēs, ka kaimiņu kaķis uz palodzes patiešām nosauca mani par svešinieku un uzgrieza muguru. neviens jau neticēs, ka tā patiešām bijis. tāda sajūta ir vienmēr. apziņa, ka es nevaru uzrakstīt savu dzīvi, tā, lai citi tiešām to redzētu tādu, kāda tā man ir. un jo vairāk es cenšos, jo mazāk liekas, ka noticēs. dūcot varavīkšņu dziesmu kut lūpās, dziedi uz ū, aktīvais miers, jo vairāk es cenšos, jo vairāk šķiet, ka esmu to tikai izdomājusi, I see friends shaking hands saying
How do you do? They're really saying I love you, aktīvais miers, man ir trauksme, mierīgā trauksme, aūūūū :D
nu labi, bet man tik un tā labāk patīk mana kreisā puse.