sieviete izgāja zāles priekšā un novilka kurpi, reizē sacīdāma, ka mēs nu esot dzirdējuši Porieša elēģiju (viņš starp citu sēdēja man aiz muguras). pacēlusi baso kāju sev aiz muguras, viņa mēģināja sakārtot sintētisko pēdiņu, kas viņai kādu iemeslu dēļ traucēja un teica, ka tagad mēs varot uzdot jautājumus par subsīdiju piešķiršanu. melnā augstpapēžu kurpe palika uz skatuves, un viņa, ar savu vienu augsto, vienu baso kāju prom ejot, teica - jā, lūdzu, renāte, tev ir jautājums. protestēju, ka roku cēlusi neesmu un jautājuma man nav, bet man blakussēdošajai līgai gan tāds ir. jau kaut kur ap zāles vidu sieviete atbildēja - labi, astra, tad pajautāsim lienei. vēlējos atkal protestēt, ka tie nav pareizie vārdi, taču Porietis jau bija sācis paust savu viedokli - atļaušos runāt pa diviem (ha), mēs te ar Vasku dziesmas laikā apspriedāmies un mums radās jautājums trīs draugu sakarā... Tālāk vairs nebija interesanti. mani vēl pāris reizes nosauca par astru un es atrados vellszinkāda amatas tilta galā. upe tajā vietā meta līkumu, bija sekla, bet strauja, ar daudz akmeņiem. pretējā krastā, līkuma ielocē atradās māja. tās pagalmā stāvēja vīrietis ar ērgļa degunu, taisniem, melniem, gariem matiem, kas saņemti astē, pats augumā ap metru 88, nu apmēram desmit centimetrus garāks par mani un ar tādu kā svilstošu skatienu. neteikšu, ka viņš man šķistu simpātisks, bet skatījos uz viņu ar neslēptu ziņkārību. vīrietis sāka pa slidenajiem akmeņiem virzīties uz manu pusi, tik droši kā ietu pa sausu klajumu un kaut kādā jocīgā veidā pa gaisu norāva mani no tilta. viņam bija ļoti spēcīgas rokas (ha) un es nejutu savas kājas, mēs šausmīgi strauji griezāmies vīnes valsī turpat uz upes akmeņiem. mazliet reiba galva, kaut kur skanēja mūzika un bija tāda jocīga sajūta - apmulsusi un ieintriģēta reizē. kaut kādā jocīgā veidā tur nokļuvuši, mēs pēkšņi dejojām mūsmājas ēdamistabā, mūzika apklusa, mēs apstājāmies. vīrietis nelaida mani vaļā un nu jau tas bija patīkami, viņš šķita visskaistākais no visiem un es par visu vairāk vēlējos dejot vēl, par visu vairak baidījos, ka viņš palaidīs vaļā. stulbi tādi sapņi, vēl stulbāki par tiem, kuros es ēdu plūmes ābolu lielumā no ķirša zariem. stulbāki, jo pēc tam ir varen liela nekurnevarulikties sajūta.