pabīdies, uz devītā stāva palodzes pietiek vietas arī diviem. pat bez priedēm, rakstniekiem un februāra.
un paliek pāri. sētnieks uz gaiteņa sienas uzvelk baltu bultu, kas vērsta loga virzienā. zem tās paraksts - no gaiteņa uz gaideni. no gaiteņa mēs nākuši, par gaideni mums jāpaliek un jāpagaid. pārāk daudz uz. parāk daudz un. pārāk daudz no. uz un no.

es dzīvoju laikā, kurš runā tikai nākotnē, kurā pastāv tikai daudzskaitļa pirmā persona un tikko krāsotas devītā stāva palodzes. baltas, starp citu. tāpat kā bultas.
un laiks runā manā vietā, runā vārdus, kuriem esmu par augstprātīgu. un laiks saka - beidzot atgriezušies, ceļa zemi no savām pēdām mēs sabērsim vijoļu miesās un diedzēsim tur piparmētras. mēs atspriegosim savas stīgas un spēlēsim viens otrā. mēs noģērbsim savus zodturus un dziedāsim viens otrā. mēs nolaidīsim tiltiņus un ieiesim viens otrā. mēs izrausim sev tapiņas un dzirdēsim viens otrā dziesmu, ko dzied piparmētrām apaugusī dvēselīte mūs pēdu ceļa zemes putekļos. aiz mums paliks sirmu astru pēdas, mums nevajadzēs lociņus, mēs spēlēsim viens otru aizturētām elpām, un sanēs bišu neprātā mūsu vijoļu muguras.
un laiks runā manā vietā, runā vārdus, kuriem esmu par zemu. un laikam nav gala, tas nezina kā beigties. un laiks saka - mēs atklāsim viens otram savas paroles un smiesimies par viņu vienkāršību. un kad būsim tā darījuši, mums izaugs ābele smilšu klāja vidū, mēs ēdīsim tās augļus un dosiem saviem bērniem, kas šūposies papīra cepurēs svelmainā jūrā. mēs atklāsim viens otram savas rētas un smiesimies par viņu aizmirstību. un kad būsim tā darījuši, mums izaugs balts lācis klēpjos, mēs noslēpsim to tālu bērnu acīm un glabāsim tai dienai, kad papīra cepures noenkurosies krastam pie pēdām. mēs atklāsim viens otram savas pusnaktī rakstītās notis un smiesimies par to mēnessērdzīgumu. un kad būsim tā darījuši, mums izaugs simfonija par ābeli un balto lāci, par piparmētrām un atspriegotam stīgām, mēs to laistīsim ar savu laiku un negaidīsim augļus. jo negaida ābolu no sāta sajūtas. jo negaida bērnu, no piepildījuma.
laiks runā manā vietā. un laiks nezina kā beigties, un laiks nav piepildīts, un laiks nav aizverams. jo tu nometi cimdu pie mana devītā stāva loga, un tur es to atstāju, tevi paceldama. jo es nometu mutautiņu rasā un tur tu to atstāji, mani paceldams. jo mēs vairs neslēpsim savus pirkstu nospiedumus un lūpas. mēs tos atstāsim viens otrā. mēs būsim tapuši pacelti.
un laiks runā tikai nākotnē. un tam nav piepildījuma.
laiks runā manī. un esmu piepildīta.