mans brālis ir 13 gadus vecāks par mani. kad es, atstāta viņa uzraudzībā, biju sākusi bezjēgā raudāt un viņš nebija spējis mani nomierināt, brāls strauji pieskrēja pie loga un sāka kaut ko uzmanīgi vērot. es momentā pārstāju raudāt un, pierāpojusi pie palodzes, ņēmos tikpat uzmanīgi skatīties laukā. tur nebija ko redzēt. varbūt vējš zaros vai zaļa zāle, bet SKatīšanās bija vienīgais veids, kā kaspars spēja mani nomierināt.
pirmos četrus manas dzīves gadus vecāki bija ļoti ērti iekārtojuši savus darbus. mamma strādāja pa dienu, tētis vakarpusē, tādēļ kāds no viņiem gandrīz vienmēr bija man blakus. un tajās priekšpusdienās, kad tētim bija iekrājies kāds darbs darāms, viņš nolika mani lielajā gultā, apkrāva man visapkārt apvāršņa grāmatas un es vienā mierā sēdēju un SKatījos burtus un bildes, lasīju, vēl nemācēdama izlasīt skaļi.
Ja es nelasīju (neSKatījos) grāmatas, tad es SKatījos televizoru, ja es neskatījos televizoru, tad es SKatījos fotogrāfijas. patiesībā visas manu bērnības dienu bildes ir noskanētas manā galvā, māsas un brāļa tālaika draugus es pazīstu tikai no bildēm, man šķiet, ka esmu dzīvojusi vienā laikā ar savu mammas mammu, kaut ar viņa jau bija mirusi, kad piedzimu, man šķiet es esmu bijusi karpatos un moldāvijas ābeļu dārzos. es nebiju sava brāļa kāzās, taču skatījos video tik daudz, ka dažkārt nespēju noticēt, ka neesmu tur bijusi. es zinu no galvas visus mūsmājas bilžalbumus un ģimenes videokasetes.
es tikai neatceros pa kuru laiku tas notika.