šovakar izvēlos palikt viena. apdomāju savus draugus riņķī visapkārt, kā kādreiz "skaitīju" lelles plauktā kārtojot. kleitas krocīti pielabot, pavaicāt, kā klājas, pašai arī atbildēt, nopaijāt galvu, sabučoties, vienmēr justies mazliet vainīgai, vienu noliekot plauktā un pievēršoties nākamajai.

man ir lieliski draugi. paldies!

Mūzika: aimee mann - magnolia

un tagad var gandrīz aiziet gulēt. :)

no rush

(p.s. atbraucu mājās un mammai aizrautīgi stāstu visu pēc kārtas, ik pa laikam iepīdama frāzes angliski. printscreen nospiedās, kad, pavadot spējām roku kustībām, teicu viņai "un tad man bija WATAFAK?!". mamma smejas un, kad citā brīdī tikpat aizrautīgi saku "nu nafig", izlabo, ka foršāk esot teikt "nahren".)