sēdējām bastejkalna zālē un mierinājām panīkušās sevis ar labākās konsistences saldējumu ever. vīrietis nāk klāt un jau pa gabalu saka, lai nebaidāmies, stāsta, ka "es nekod" un ka mēs "smukulīšas". ilgi stāsta, lai nebaidāmies. kad beidzot pamana, ka tiešām negrasāmies bīties, teicas esot ievērojis mūs jau agrāk spēlējam. patīkot. un kefīru griboties. ne jau ko dzeramu. un maizīti. vai mēs varot. un turpina visādi. iedevu viņam 70 santīmus. kefīrs gan tagad dārgs. bet vairāk dod neatļāvos. gan jau pats gana prātīgs. pat ja ne kefīru.

tad viņš mums teica - "es jums novēlu lielu, lielu mīlestību un dāūdz bērnu!"

arī citādi nebija bēdīgs vai nošņurcis, kā nekā pie meitenēm nāca, muguru taisnu, bet nu bija tapis vēl līksmāks. un, kas man šķita tik acīmredzami un skaidri, ka ne jau par naudu priecīgs, bet drīzāk par cilvēcību, par uzdrīkstēšanos un vainagošanas varbūt, es nezinu, par ko, bet par naudu vismazāk.
un vēl tagad man ausīs turpina skanēt "lielu mīlestību un daudz bērnu". nevis kā novēlējums skan, bet kā pārliecība, ka jau ir. kā paciņa, kas pienākusi pastā. tikai jāaiziet ar pasi un varēs pakot vaļā. "Paldies" ir viens no maniem mīļākajiem vārdiem tuvu vai visos tā līmeņos.

gribu dzīt saknes.