sajutos nogurusi no šīs pusziemas. no dienas. ja tagad būtu vakars, ceļi būtu sausi, vai uz tiem vismaz nebūtu satiksmes, es gribētu iet pastaigāties. elpot un skatīties apkārt.
lai gan. nupat sajutos nogurusi arī no staigāšanas. ja varētu tā kā sapņos, vienkārši pacelt abas kājas gaisā un irties nedaudz ar rokām. šovakar jo nepatīkamāka šķiet tā šūpošanās un klabēšana pret zemi, kad staigā ar divām kājām. šovakar es varētu būt tramvajs, kurš slīžo pa sliedēm tikai naktī.

apēdu tikai četrus gabaliņus šokolādes, kādus piecus gabaliņus čipsu, vienu malciņu tējas, trīs malkus ūdens un porteri vēl pat neatpogāju.
bet man jau pietika.
ārā redzēju sniegu un daudz cilvēku, kas veikalā bija tikai fiziski. bija gandrīz tā, kā es lūdzu iepriekšējā ierakstā, bet man jau pietika.
nepastaigājusies, tikai pastaigājusi, nesaelpojusies, tikai paelpojusi, apēdu tikai četrus gabaliņus un man jau pietika, bet vēl ļoti daudz vietas pāri palika nepietikušas.

mūsu psiholoģijas pasniedzēja šķiet ļoti patīkams cilvēks. interesanti, ka man gribas patikt tieši viņai, nevis visiem citiem, kam es laikam jau nejauši, bez nodoma tīku. bet tieši viņa pret mani ir tik neitrāla, ka man tas šķiet pat jocīgi. tā it kā manā vietā sols būtu palicis brīvs.
tikai kad es semināros kaut ko jautāju un kad viņa skatās uz mani un atbild, man liekas, ka viņa sāks raudāt, ka viņai aizlūst balss un sāk asarot acis. un tad man šķiet, ka man arī asaro acis, bet es cenšos izlikties, ka neko nepamanu un turpinu cieši domāt līdzi atbildētajam un pamāt ar galvu.