man ir audums, lai apvilktu datorkrēslam mīkstumiņus, man pat ir diegs un adata, bet, kā es būtu varējusies iedomāties, ka man taču nav šķēru.
gūglēju, vai zivju eļļu var pārdozēt un domāju par to, ka es laikam tiešām būtu priecīga būt par zivi. bet tad man negribētos būt kaut kādai mazai siļķītei vai reņģītei, tad es vienreiz mūžā gribētu beidzot būt liela, resna, slidena, ar lielu muti vaļā un lielām acīm, esmu tādas zivis redzējusi fotogrāfijās, bet nezinu, kā tādas sauc, tādēļ ierakstīju gūglē "resna zivs" - a tur izlec - "Gribēju pajautāt, kā notiek zivju dzemdības? mana zivs ir palikusi resna. Vai tā tam jābūt?"
naktī bija labi un pat saldi sapņi, no kuriem es, diemžēl, neko neatceros, sadomājos visu ko, visādus "vai tā tam jābūt" no operas, mana zivs ir palikusi resna, un klāt labajai omai drusku sirsnīgi paraudāju. tādēļ saliku darbam mājaslapu un gāju gūglēt, vai zivju eļļu var pārdozēt. tagad gribu iegūglēt, vai zivis var raudāt zem ūdens, bet tā kā zivis laikam tomēr neraud vispār (kaut gan nevar jau zināt) un es acīmredzami vēl neesmu zivs, tad sapiņķerējos un vairs nesaprotu, vai ir kāda nozīme jautāt, vai cilvēks var raudāt zem ūdens. un ja nevar, tad kādēļ tam tā ir jābūt.
man ir kabacis, man pat ir milti un ola, bet kā es būtu varējusi iedomāties, ka man negribēsies kabaču pankūkas.

sāka skanēt koltreina acknowledgment, tas man lika sagribēt dizzy gillespie salt peanuts, tagad klausos un dziedu līdzi. tā ir ļoti laba dziesma, kurai ir ļoti labi dziedāt līdzi.

tātad pankūkojos:
rīvēts kabacis, olas, jāņu siers sīkos gabaliņos, citādi neēdams, jo neapēsts vakardienas pusdienās, pa somu jau saglumējis, nedaudz miltu, jo sanāca par daudz olu, sāls, ķiplokdaiviņas, ķimenes, baziliks. likās, ka ar baziliku ļoti nokļūdījos, bet iebirās un galu galā saku, ka bija necerēti labi.