es jau tagad gribu iet pagulēt diendusiņu.

Esmu gatava maksāt vairāk par mazāku dzīvokli ar caurstaigājamām istabām laipnajam Mārtiņam, kurš ar mani sarunājas priecīgs, t.i. maksāt par dzīvokli, ko patiesībā nemaz nevaru atļauties, bet ja arī atļautos, tad varētu tur tikai dzīvot un neko neēst. t.i. maksāt par dzīvokli, kad iepriekš 30 lati muļķīgā kārtā ir jau samaksāti starpniekam, jo citādi netiec apskatīt pieņemamu lielāku dzīvokli, pieņemamā vietā par pieņemamu cenu un izolētām istabām, kur pēc tam vēl pietiek resursu laiku pa laikam arī pagatavot pieņemamu maltīti. Un tas viss tikai tādēļ, ka reāli man visa tā dzīvokļa meklēšana, zvanīšanās uz svešiem numuriem (kas man izdodas arvien vieglāk un vairs neprasa īpašu saņemšanos) ir nogurdinājusi līdz sirdsklauvēm, un ja pieņemamā dzīvokļa saimniece ir kaut kāda Natālija, kas ar mani runā tā, it kā viņai jau sen būtu pieriebusies visa cilvēku suga un es viņas acīs esmu nogrēkojusies ar to vien, ka meklēju dzīvokli. Tad nāk virsū mazais pinkšķis un vienīgais, ko gribas, ir pazust atpakaļ gultā pat tad, ja tikko esmu modusies.

gulēs.
nemodināt.
līdz puspieciem rītā.

"un skatītāji joprojām projām skrien"