te līst tā kā piedošana.

upd. stefans grapelli laikam ir patiešām tas, kurš mani spēj iedvesmot. ik brīdi, kad šķiet, es tomēr neesmu radīta nedz vijolei, nedz džezam, nedz vispār mūzikai, man pietiek dzirdēt viņu un ir atkal cerība, nepamatota, bet cerība, un ir atkal alkas un gribas un niez.
bet ja niez. tad taču pakasīs.

A. nereti atceras, kā studiju gados ar draugiem spēlējis kāzas un vispār bija zaļa dzīvošana. Es zinu, kādu mūziku gribu dzirdēt skanam savās kāzās. Apkārt visi kaļ savus biznesa plānus, mudina mani arī, prātīgi atgādinot, ka pēc visiem likumiem man var nesanākt budžets arī nākamajās studijās, līdz ar ko būs jārod papildu līdzekļi. Mirdzums šodien ieteicās par grupu un man savilkās visi diedziņi kopā.
Pēc gada man būs grupa. Un mēs spēlēsim kāzās. Būs vieglas mūziklu, geršvina, standartu melodijas vienkāršā un visiem saprotamā, sirsnīgā džezā. Bet būs arī melanholiskais valsis un mežrozīte, ja sarunās laicīgi, būs arī limpbizkit vai bobs dilans. Lai gan pamatā vienmēr paliksim pie džeza un improvizācijas, ja vajadzēs ņemsim palīgā arī pītu andersonu vai kasparu dimiteru. Un sarunāt varēs, jo mēs būsim "sirsnīga un tuva mūzika, kas skan arī atmiņās". vai kaut kā tā. moto vēl radīsies un blogs ar video un aizraujošiem, iedvesmojošiem stāstiem par laimīgiem cilvēkiem radīsies. Un lai tas notiktu īstie cilvēki sanāks kopā īstajā laikā un īstajā vietā. Tas notiks nejauši, varbūt pat pēkšņi, bet visādā ziņā likumsakarīgi un iederīgi. :)
Tagad Renāte rakstīs par Sonju, franču meiteni, kas ceļo ar stopiem un ir uztaisījusi 20 krēslus. Kādēļ? Tādēļ, ka ar cilvēkiem tā mēdz notikt. Nejauši un likumsakarīgi viņi taisa arī 20 krēslus.


Neaizmirst uzticēties. Neaizmirst dalīties. Neaizmirst pateikties.
Un neaizmirst ne jau tādēļ, ka mūžīgi atgādinātu atcerēties.
Neprast aizmirst.